Tas laiks tuvojās. Par to tika saņemti atgādinājumu katru dienu. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm šīs zīmes nepārprotami liecināja, ka kaut kas jau ir pietuvojies rokas stiepiena attālumā, bet vēl nav spējīgs pārvarēt pēdējo barjeru. Lai arī to varētu uzskatīt par pagodinājumu un domāt, ka cilvēks ir īpašs, ja viņš ir kaut kam tādam izvēlēts, bet patiesībā tas bija sods par iepriekš pastrādāto. Var būt pat par iepriekšējo dzīvju parādiem. Tā bija sanācis, ka izdarītais ļāva sekotājām pietuvoties. Kaut kas primitīvs, bez formas, bet ar skaidru apziņu par to, ko vajag izdarīt, gaidīja, to tirdīja nemiers par gaidāmo un izmisums par esošo stāvokli. Tam nebija acu, lai ieraudzītu, vai deguna, lai saostu upuri, tomēr starp viņiem pastāvēja divpusēja saikne. Sekotājs varēja sajust upura bailes, bet upuris ievēroja zīmes, kas nodeva sekotāja klātbūtni. Kas bija mainījies pēdējā laikā? Varbūt bija pienācis laiks sekām, var būt, ka tas bija stress darbā, bet tad tās bija vājprāta pazīmes.
Izvēlēties starp vājprātu un apsēstību ir tāpat kā izvēlēties starp cietumu un karceri. Nekādas izvēles iespēju, ieslodzīts uz nenoteiktu laiku...
