“Dvēsele ir starplaiks jeb starplauks starp garu un matēriju. Bet tā nav nemainīga substance- kaut kas tāds, kas cilvēkam jau ir dots no sākta gala. Dvēsele eksistē tikai kā iedīglis, kas jāattīsta un jāaprūpē visas dzīves laikā; ja to nedara, tā var pārstāt eksistēt. Nemirstība nav garantēta, nav ierakstīta un apzīmogota mūžības pergamentos,- tā ir jānopelna vaiga sviedros.”
/Roberts Mūks/
1907. gadā ASV ārsts Dankans Makdugals (Duncan MacDougall) veica eksperimentu, kuram bija jāpierāda dvēseles materiālā daba. Ja dvēsele ir materiāla, tai piemīt masa un ķermenim būtu jākļūst vieglākam brīdī, kad dvēsele šķiras no miesas. Īpaši konstruētā guļvietā, kas novietota uz svariem (ar precizitāti līdz apmēram 5,67 g), tika guldīti cilvēki, kuru nāve gaidāma tuvākajā laikā. Eksperimentā piedalījās seši mirēji — četri tuberkulozes slimnieki, viens diabētiķis un viens, kura nāves cēlonis netiek precizēts.
Tikai vienā no gadījumiem tika reģistrēta slavenā 21,3 g (3/4 unces) zaudēšana nāves brīdī: svars samazinājās pēkšņi un saglabājās nemainīgs. Divi no pārējiem mēģinājumiem neizdevās tehnisku grūtību dēļ, divos gadījumos svars kritās, bet ar pārtraukumiem (kopumā pārsniedzot 21 g), vienā gadījumā svars svārstījās. Svara zudums nebija skaidrojams ne ar urīna vai fekāliju izdalīšanos, atslābstot muskuļiem (jo šīs substances joprojām palika uz sveramās virsmas), ne arī ar gaisa izplūšanu no plaušām (Makdugals un viņa asistenti paši mēģināja ieelpot un izelpot, atrodoties uz svariem, — tie neuzrādīja izmaiņas).
Pat neņemot vērā faktu, ka ar četriem mēģinājumiem nepietiek, lai pierādītu hipotēzes pareizumu, nav pamata apgalvot, ka «katrs no mums» zaudē tieši 21 g — pats Makdugals uzskatīja, ka dvēsele var svērt no 14,2 līdz 35,4 g.
Tāpat var šaubīties par izteikumu «tieši tajā brīdī, kad iestājas nāve» — vai runa ir, piemēram, par sirds apstāšanos vai smadzeņu nāvi.
Vēlāk līdzīgi eksperimenti tika veikti ar suņiem — 15 mēģinājumos neviens suns nāves brīdī nekļuva vieglāks, un tas kalpoja par apliecinājumu Makdugala pieņēmumiem, jo tika uzskatīts, ka suņiem nav dvēseles. Šo eksperimentu veikšanai īpaši netika piemeklēti uz nāvi slimi suņi.
Cilvēkam dvēsele atrodas tur, kur viņam sāp.
