vilks4

Sugas apraksts

Vilks ir raksturīgs Latvijas faunas dzīvnieks, kurš šajā teritorijā parādījies jau pēcledus laikmetā .

Attieksme pret šo plēsēju visos laikos ir bijusi ļoti dažāda – vieni to ir godājuši kā gudru un spēcīgu dzīvnieku, citi – nīduši un uzskatījuši par konkurentu medībās. Cilvēku negatīvo attieksmi pastiprināja vilku uzbrukumi mājdzīvniekiem, kā arī ik pa laikam notiekošie uzbrukumi cilvēkiem.

Latvijā vilku skaits ir bijis ļoti svārstīgs – no pāris desmitiem līdz pat tūkstotim indivīdu. Pieaugot vilku skaitam, saasinājās cilvēku negatīvā nostāja un vilki tika uzskatīti par kaitīgiem dzīvniekiem. Līdz ar to no deviņdesmito gadu vidus šo plēsēju skaits Latvijā ir sācis samazināties.

Mūsdienās vilku atzīst par nozīmīgu ekosistēmas sastāvdaļu. Tas ir ierakstīts Bernes konvencijā un pieminēts Eiropas Padomes direktīvā par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību.

Tādēļ būtu nepieciešams apzināt vilku stāvokli Latvijā, izpētīt populācijas blīvumu, teritoriju lielumu un citus ar sugas bioloģiju saistītos jautājumus, lai varētu nodrošināt vilku populācijas apsaimniekošanu, ieviest izmaiņas medību likumos, noteikt pieļaujamo medību limitu, kā arī veicinātu sabiedrības informēšanu, izglītošanu un attieksmes maiņu pret šiem plēsējiem.

Ārējais izskats

Vilks ir lielākais suņu dzimtas pārstāvis (. Dzīvniekam ir spēcīgs ķermenis, augsts skausts un relatīvi garas kājas. Aste vilkam parasti ir nolaista. Apmatojuma pamatkrāsa ir pelēka, reizēm ar rūsganu nokrāsu. Purna un kakla apakšdaļa, kā arī pavēdere parasti ir gaišāka. Uz mugur.as un priekšķepām var būt tumšas svītras .

Ķermeņa garums sasniedz 160 cm, skausta augstums līdz 1m. Dzīvnieka astes garums – 30 – 55 cm. Ķermeņa masa – 27 – 67 kg

Vilks visbiežāk pārvietojas rikšojot. Galvu tur nedaudz nolaistu un pagrieztu uz vienu pusi. Sniegā, pārvietojoties taisnā virzienā, soļo vai rikšo cits aiz cita . Vilks var attīstīt ātrumu līdz 40 – 50 km/h.

Šiem plēsējiem ir labi attīstīta oža un dzirde.