Ziedainā, daiļā pļava mirgoja pusdienu saulē. Apkārt nebija neviena. Es sēdēju un pinu margrietiņu vainagu. Pēkšņi otrā pļavas pusē es ieraudzīju sev pazīstamu siluetu, kas lika manai sirdij sisties straujāk. Es piecēlos un skrēju pretī siluetam, kas man tuvojās. Starp mums bija palikuši daži metri, es steidzos tuvāk un tuvāk līdz...TRRRRRRRRRRR!!!
Kā es nobijos! Tikai pēc minūtes es spēju izslēgt modinātāju un sakopot sevi, savas domas. Atkal es sapņoju par Danielu! Kāpēc? Manas domas pārtrauca balsis virtuvē. Mans tētis runājās ar kādu man ļoti pazīstamu balsi. Īsti nesaprotot kāpēc, es uzvilku savu mīļāko krekliņu un mazliet sasmaržinājos.
Es ienācu virtuvē un ieraudzīju, kā Daniels dzer no manas krūzītes tēju un runā ar manu tēti.
-Labrīt meitiņ!
-Labrīt Amēlija, tu jauki izskaties.
-Em, um, labrīt, paldies.
Es ātri paķēru no galda apelsīnu un aizgāju istabā salikt grāmatas somā. Mans kaimiņš man sekoja. Kad es ienācu istabā, viņš mani samīļoja
-Tu patiešām šodien izskaties ļoti jauki.
-Paldies, arī tu šodien izskaties...forši.
Es gribēju teikt "mīļi, skaisti, neatvairāmi, seksīgi". Bet tas būtu nevietā.
Daniels paņēma manu somu un aizgāja uz virtuvi. Es ātri savācos un pāris reižu dziļi ieelpoju. Tā ir tikai parasta diena skolā, saņemies.
Samīļoju tēti un es ar Danielu jau pazudām aiz durvīm. Mēs stāvējām netālu no pakalniņa, ko es redzēju pirmajā sapnī. Šorīt autobuss kavējās, tāpēc es spardīju sniegu. Es biju satraukusies, pati nezinu kāpēc.
-Kāpēc tu šorīt esi tik klusa? Vai kaut kas ir noticis?
-Nē, viss kārtībā, es vienkārši neesmu pamodusies.
Puisis mani apķēra un mīļi sabužināja manus plecus
-Nečuči, re kur autbouss nāk!
Autobuss smagi nopūtās un durvis atvērās ar lielu blīkšķi. Daniels iestūma mani autobusā pirmo
-Dāmām priekšroka, hahaha.
Es lēni bīdījos uz brīvo sēdvietu un Daniels man no aizmugures klusi sekoja. Meitenes lūkojās uz viņu un māja, viņš smaidīja pretī. Es apsēdos sēdeklī pie loga un mans kaimiņš man iekārtojās blakus. Žēl, ka Semija šodien nebrauc ar autobusu, viņa pasmietos par manu tomātsarkano seju, haha. Daniels iesprauda austiņas telefonā un priekšējā solā sēdošā Rebeka sāka mani izjautāt
-Čau Amēlij, tas ir tavs boyfriends? Hihi.
-Čau Rebeka. Nē, tas ir mans kaimiņš Daniels.
-Ā, nu skāāidrs, skāāidrs. Hihihihi.
Es ieskatījos Daniela sejā. Viņš klusi dungoja līdzi manai mīļākajai dziesmai "I Will Wait". Viņš pasmaidīja un atlaida galvu autobusa sēdeklī. Es klusi vēroju ainavu pa logu, šodien baltā pļava likās daudz interesantāka nekā citreiz.
