*Daniela skatu punkts*
Ārsts raudzījās uz Amēliju un jautāja
-Vai tu jūti kājas un rokas?
Meitene stipri saspringa un pēc brīža izmocīja vārdu
-J...ā!
-Labi, vai tu spēj elpot bez piepūles?
Šoreiz vārdi pār viņas lūpām nāca vieglāk
-Jā.
-Vai tu atceries, kā tevi sauc?
Amēlija sāka smieties
-Jā, Amēlija Kinga. Haha, vai es atkal pārsitu galvu vai ko tādu?
-Nē, šoreiz viss ir daudz nopietnāk. Vai tu atceries, kāpēc tu aizmigi sniegā?
Un tagad viņas seja sadrūma un acīs parādījās asaras
-Jā...
Viņa ievilka dziļu elpu
-Kellija parāva mani aiz matiem un iegrūda sniegā... ta...ta...tad viņa ma...a..n spēra un tad es ai...ai..aizvēru acis. Un tālāk neko neatceros.
Kā tā zemiskā būtne atļavās ko tādu?! Kādēļ puiši nedrīkst sist meitenēm, es gribu iznīcināt to čūsku! Viņa vēl atbildēs par saviem nodarījumiem, maita!
Ārsts pieliecās pie meitenes un teica
-Kādēļ tu nevienam neteici, ka tu šorīt noģībi?
-Es ne...
-Nemelo, Daniels mums izstāstīja, Amēlija. Vai tu zini, kas ir narkolepsija?
-Nēē...
-Tā ir slimība. Kas ar to slimo, piedzīvo miegā krišanas lēkemes, kas ir savā ziņā saistāmas ar noģībšanu.
-Ak šausmas!
Sekoja klusuma brīdis, un tad viņa pajautāja
-Vai es ar to slimoju?
-Tas vēl nav zināms, ir jāveic pārbaudes. Bet tu esi riska grupā.
Amēlija sāka raudāt un sist ar durēm pa gultu. Misters Ričardsons lika viņai saglabāt mieru un atbildēja
-Vai tu vari piecelties?
Meitene strauji norāva no sevis segu un nostājās. Viņas galva sareiba un viņa balstījās pie ārsta pleca
-Mierīgi, tikai mierīgi!
-Es varu stāvēt, staigāt un visu pārējo. Es varu iet mājās?
-Nekādā gadījumā! Mēs tevi vedīsim uz rentgenu, mums jāveic izmeklēšana, Amēlij.
Māsiņa piestūma ratiņkrēslu un iesēdināja manu draudzeni tajā. Viņu aizveda prom. Ārsts pārmija dažus vārdus ar Džeremiju un mēs visi devāmies uz rentgena kabinetu.
*Amēlijas skatu punkts*
Mani ieveda rentgenoloģijas nodaļā. Šeit jau es esmu bijusi. Mans ķermenis nesāpēja, es jutos labi. Tikai mazliet grūtāk bija kustināt kāju pirkstus, jo tie laikam bija notirpuši guļot.
Mans tētis, Matejs un Daniels palika aiz kabineta durvīm un māsiņa mani ieveda dziļāk telpā. Sajutu deja vu, zināju, ka tūlīt jauka māsiņa liks man nostāties tur un tur, ievilkt elpu un neelpot. Bet es maldījos. Šis kabinets izskatījās savādāk. Te bija parastais rentgena aparāts un arī balts, tuneļveidīgs galds, kādu rāda seriālā par Doktoru Hausu.
-Sveika Amēlija. Es esmu Džoanna, lūdzu mierīgi piecelies un nostājies pie rentgena paneļa, labi?
Es pamāju un piecēlos no ratiņkrēsla. Piesoļoju pie paneļa, tas sākās man pie vidukļa. Māsiņa to pārregulēja uz manu galvu. Tad viņa man izsniedza acu masku
-Uzvelc uz acīm. Ir? Tagad aizturi elpu un neelpo.
Dzirdēju jau pazīstamas skaņas. Sekoju Džoannas instrukcijām un aizturēju elpu.
-Viss, vari elpot un novilkt masku. Tagad iesim uz galdu.
Man nepatika veids, kā viņa teica vārdu "galdu". Skanēja baismīgi.
Caur baltām, smagām durvīm mēs aizgājām uz telpu, kur atradās "galds". Tur mani gaidīja cits ārsts. Jauns, ap 25 gadiem.
-Labdien, es esmu Mikaēls, un es veikšu tavas galvas skenēšanu. Tu laikam esi Amēlija?
Cik jauks veids iepazīties! "Čau, es skenēšu tavu pakausi".
Nesagaidīdams manu atbildi, viņš turpināja
-Lūdzu, apgulies uz galda.
Klausīju Mikaēlu un apgūlos.
-Tā. Labi. Tagad tikai atslābinies, es veikšu visu pārējo.
Es izdzīvoju, tomēr kāds mani izglāba. Kaut gan kāda jēga izdzīvot, ja es slimoju ar kaut kādu narkolepsiju? Un ja mans puisis ir nodevējs? Arī uz Ziemassvētku balli es noteikti netieku. Mani skaistākie Ziemassvētki slimnīcā!
Sadzirdēju daktera Mikaēla balsi
-Tā, tagad lēni celies augšā.
Piecēlos un gaidīju tālākos norādījumus. Pa citām durvīm ienāca Misters Ričardsons un mans tētis.
-Varu tev paziņot labas ziņas, Amēlij. Narkolepsija nav attīstījusies līdz hroniskas slimības stadijai, bet tomēr būs jāiziet medikamentu kurss un jāievēro daži noteikumi, jo lēkmes ir neparedzamas, tās var atgriezties jebkad.
Es jutos tik atvieglota! It kā akmens noveltos no manas sirds! Pateicos ārstiem no sirds un jautāju
-Vai es šodien drīkstu doties mājās? Un vai es vēl paspēju uz balli?
-Uz balli tu vēl paspēj, bet diemžēl šovakar tu paliec slimnīcā.
Tagad mana sirds vairs tik ļoti nepriecājās. Es apskāvu tēti un teicu viņam
-Viss kārtībā, tēti.
Mani iesēdināja manā ratiņkrēslā un aizveda uz vietu, kur man būs jāpavada sava nakts.
