local-stats-pixel

tas ir mans betmens. 167

Es stāvēju skolas deju zālē. Visi apkārt dejoja, kustējās un jautrojās. Es stāvēju. Pūlī ieraudzīju Danielu, viņš arī dejoja. Es mēģināju aiziet līdz viņam, bet es biju sastingusi. Mēģināju bļaut, saukt viņu šurp, bet balsi nedzirdēja neviens. Viņš man pagāja garām kā tukšai vietai.

Mēģināju atvērt acis, tās bija aizlipušas no miega. Elpa strauji raustījās un es taustījos pēc gaismas slēdža, lai pārtrauktu tumsu. Centos to darīt klusi, lai neuzmodinātu Danielu, bet bija par vēlu, jo es sajutu rokas ap mani un dzirdēju viņa balsi

-Kas noticis, mīļum?

-Viss kārtībā, tikai slikts sapnis.

Bija diezgan agrs, aptuveni septiņi no rīta. Un šodien ir balles diena, tāpēc atkārtota miega nebūs. Uztraukums darīja savu.

Es izkāpu no puiša gultas un pēkšņi nokritu. Tumsa.

-Amēlija? Vai tu dzirdi mani?

Es dzirdēju puiša balsi, bet nejutu savējo, it kā nemācētu to iedarbināt. Es māju ar galvu.

-Kāpēc tu nerunā? Vai tu nevari parunāt?

Nopurināju galvu, ievilku dziļu elpu un beidzot izdvesu saraustītus vārdus

-V...iss kā....rtī....bā.

-Ir jāizsauc ārsts, tas nav labi.

Es negribēju ārstus un slimnīcas balles dienā, tāpēc sāku protestēt

-Nē! Man ir... labi.

Puisis noticēja, un es cēlos augšā, atsakoties no viņa palīdzības. Es iegāju vannas istabā un noskaloju seju ar aukstu ūdeni. Ieskatījos spogulī-redzēju skaistu, laimīgu seju, tikai mazliet nogurušas acis.

Durvis atvērās un Daniels ienāca vannas istabā

-Tēti atbraukuši, ejam pie tevis.

-Es ceru, ka tu neteici, ka es noģību?

-Vēl nē, bet tas ir kādam jāsaka, Amēlija, tas nav normāli.

-Kas nav normāli? Es esmu nogurusi, sanervozējusies un neesmu ēdusi, tas ir tikai dabiski, ka ķermenis slēdzas ārā!

Mans draugs skatījās manī ar skumjām acīm. It kā es viņu ienīstu. Bet es nedaru neko sliktu! Es vienkārši noģību stresa dēļ, ar mani tā notiek vienmēr. Muļķis!

-Labrīt meita, Dan.

-Labrīt tēti, labrīt Matej.

Apskāvu tēvu un arī Mateju. Daniels nopurinājās un pasmaidīja

-Labrīt. Vai jūs šodien nāksiet uz koncertu?

-Domā mums jāiet? Jūs tak esat lieli bērni, vai tad mēs jūs neapkaunosim?

-Nu, es jau tikai piedāvāju, lai jums nebūtu jāsēž mājās.

-Mēs šodien mājās nesēžam, mums ar kolēģiem ir boulinga turnīrs.

-Āā! Nu, tad jau neatceļat savus plānus, dodieties ripināt, haha.

Mans telefons zvanīja. Tā bija Semija, man taču bija jāiedod viņai taisnotājs! Ak šausmas!

-Jā, es atceros, piedod, es noģ...aizgulējos! Tūlīt ienesīšu, jā, atā!

Ātri ieskrēju koridorī, saģērbos, paķēru no vannas istabas taisnotāju un aizskrēju. Daniels sauca pakaļ, bet es tik nobļāvos

-Nav laika!

Puisis nesaprašanā palika stāvam pie korpusa durvīm.

Es skrēju uz centru, plaušas ellīgi svila, bet es nedomāju apstāties. Kad nonācu pie Semijas mājas, es gandrīz noģību vēlreiz, bet es savaldīju savu ķermeni un piespiedu tam stāvēt taisni. Ar plašu smaidu es klauvēju pie draudzenes durvīm

-Čau Amēlija, tu izskaties....skaisti?

Mani mati nevīžīgajā zirgastē bija sapinušies mezglos, sporta bikses bija saburznītas un vējjaka uzvilkta otrādi.

-Es jau minēju, ka mazliet aizgulējos, he. Lūdzu, tasinotājs.

-Paldies, varbūt ienāksi uz mirkli?

-Jā, protams, tikai ne ilgi, arī man jāgatavojās uz Ziemassvētku balli.

Iesteberēju meitenes mājā, balstoties gar sienām. Vecāku mājās nebija, to es varēju pateikt pēc skaļās mūzikas dzīvojamajā istabā.

Amanda sēdēja uz dīvāna un lakoja nagus, Semija iesprauda rozetē taisnotāja kontaktdakšu.

-O, čau Amēlija! Vai esi uztraukusies pirms balles?

-Sveika Amanda, tikai mazliet.

Lūdzu draudzenei pēc ūdens. Viņa man pasniedza pudeli ar minerālūdeni. Ļāvu ūdenim līt sevī iekšā kā ūdenskritumam. Pēķšni jutu lielu enerģijas pieplūdumu ķermenim un atviegloti ieelpoju.

Es palīdzēju draudzenei iztaisnot matus, mazlietiņ piekoriģēju manus "dizainētos" tērpus un atvadījos.

Šoreiz es neskrēju, bet gan raitā solī maršēju uz māju pusi. Nonākot pie jau ierastā Starbucks mana sirds apmeta kūleni krūtīs, jo es ieraudzīju Kelliju ar viņas kopētāju bariņu. Viņas tieši nāca man pretī.

-Hā, hā, hā, ko tad es redzu? Savu mīļoto draudzeni Amēliju, lol. Kā tev klājās, maita?

Meitene ieķērās manos matos un mani aiz tiem parāva. Viņa piegrūda manu ķermeni pie zemes un es nespēju noturēt līdzsvaru, tāpēc iekritu sniegā.

-Ak tad tu vēl ar mani nerunāsi, ko?

Sekoja auksta sniega šalte pa manu seju un spēriens pa vēderu. Es no sāpēm sarāvos un ievaidējos.

-Nekunksti, kuce!

Vēl viena saldējoša sniega pika sejā. Es ar plaukstām piesedzu seju un jutu asaras līstam pār maniem vaigiem. Elpot bija grūti un es dzirdēju nievājošus smieklus, tie skanēja kā pērkons, un mana galva sāpēja. Es sāku lūgties

-Be...be..idz, ma...ma..n sāp!

Viņa sašutusi ielūkojās manā sejā un sāka skaļā balsī runat

-Tev sāp?! Tu domā man nesāpēja, kad tavs stūlbais draudziņš pateica, ka man nav sirds un atšuva mani kaut kādas padibenes kā tu dēļ?! Nesāpēja?

Kāpēc viņa kaut ko runāja par Danielu? Vai viņš kaut ko viņai teica? Es sajutu vēl vienu spērienu pa muguru un apvēlos uz otru sānu. Sekoja smieklu un aizskarošu vārdu jūra un es dzirdēju, kā viņas aiziet prom.

Es nespēju piecelties un trīcēju. Drīzāk es negribēju celties, es negribēju pat dzīvot. Man nežēlīgi sala, bet es ignorēju to. Es sajutu slapjumu iesūcamies manās drēbēs, es sāku šņukstēt un mani šņuksti pārauga asarās. Vai patiešām neviens nenāks mani izglābt? Man savā balles dienā būs jānosalst?

Es atmetu visas cerības un aizvēru acis, gaidot neko.

23 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma