local-stats-pixel fb-conv-api

Vīzija_1.nodaļa.0

Dārta ilgi nevarēja aizmigt. Viņa sēdēja piestūmusi krēslu pie loga un spaidija telefonu ik pa brīdim palūkodamās ārā. Bija melna nakts. Pulkstenis jau sita 2:00.

-Bļāviens,- Dārta domāja –kāpēc es nevaru aizmigt –

Meitene nolika savu telefonu uz galda un vērās ārā pa logu. Bija pilnmēnes. Liels apaļš mēness spīdēja tieši acu priekšā. Meitene palūkojās uz ielu. Nevienu cilvēku tur nemanīja. Tikai pāris kaķus ,kas laikam gribēja nomedīt kādu putniņu vai pelīti. Pretīmesošajās mājās gaismas bija izslēgtas. Nev jau arī nekāds brīnums – visi normāli cilvēki jau sen guļ. Dārtas skatiens atkal pievērsās debesīm. Liekas ,ka mēness bija pakustējies uz viņas pusi un kļuvis lielāks. Meitene sāka vērot zvaigznes. Viņa uzreiz pamanīja dažādus zvaigznājus. Viņa redzēja zalkti , lielo lāci , mazo lāci un arī polārzvaigzni. Tā viņa nosēdēja kādas 15 minūtes ,bet tad skatiens atkal pievērsās telefonam. Meitene atkal pārskatīja visus sociālos tīklus. Protams tur nebija nekā jauna. Visi taču guļ.

-Nu viss,- viņa atkal domāja –ir vienreiz jāguļ. Savādāk nevarēšu rīt piecelties uz skolu.

Dārta nolika krēslu atpakaļ pie rakstāmgalda ,uzlika lādēties telefonu ,kura baterija jau bija gandrīz tukša un iekāpa gultā. Viņa aizvēra acis. Protams miegs tik ātri nenāca. Meitene sāka domāt par visdažādākajām tēmām – skolu , draugiem , ģimeni , aizgājušo vasaru ,bet vienmēr prātā skaidrs kā attēls stāvēja mēness. Viņa to redzēja ar aizvērtām acīm. Tas tik tiešām bija tik skaists un apaļš ,ka varētu uz to lūkoties vēl un vēl. Tā viņa gulēja. Neatvērdama acis lūkojās uz mēnesi viņas pašas galvā. Taču tas nebija tik skaists kā Dārta to atcerējās pie loga. Meitene izlēma atvērt acis un kādu laiku apbrīnot mēnesi ne viņas prātā. Dārta atkal paņēma krēslu un piestūma to pie loga. Tad viņa atkal uz tā apsēdās un sāka vērot šo brīnumaino mēnesi. Tas spīdēja pie debesīm kā sudrabota bumba un likās ,ka tas ir pats skaistākais ,ka šajā dzīvē redzēts. Viņa sēdēja un skatījās. Pat pirkstiņu nepakustinādama. Likās ,ka viņa pat neelpo ,līdz kādā brīdī gar Dārtas acīm sāka zibēt attēli. Tur bija kāda veca māja , kuru nomainīja maza meitenīte ar astītēm , melns kaķis un asinīm klāta grāmata. Tas viss notika tik ātri ,ka Dārta knapi iegaumēja katru attēlu. Kad tas , lai arī kas tas būtu , beidzās Dārta sēdēja ,kā iekalta krēslā ar pārbīlī savilktām acīm un ātri ,un smagi elpoja. Viņa nesaprata ,kas tas bija. Tā meitene tur sēdēja vēl apmēram 2 minūtes. Tikai tad viņa uzdrošinājās pakustināt vienu pirkstiņu. Bija jau 5:02 . Tik ilgi viņa bija skatījusies mēnesī. Dārta knapi piecēlās , aizstreipuļoja uz gultu un iekrita tajā. Viņa uzreiz atslēdzās. Tā arī Dārta neuzzināja ,kas tas bija , taču laikam tā bija kāda... vīzija?

14 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000