-Kur tagad?-Anete jautāja Džilianam nokāpjot no augstās celtnes.
-Neēsi vel nogurusi?-Viņš uzlokoja meiteni,
-Rīt jau dodos prom tapēc gribu visu izbaudīt kamēr var!-Anete uztājīgi atbildēja zēnam.
-Nu es gribētu sākt ar to,ka iepazistināt ar sev svarīgu cilvēku.Es apsolu tās būs 10 minūtes.-Džiliāns ejot pateica.
-Bet pēc tam ballēties, Ja?-Anete smaidot sacija un turpināja sekot puisim.
Ceļš nebij samērā garš istenība sakot tāds pats kādu viņi bij nogājuši. Mērojot ceļu viņu runāja par visu. Viņi abi savā starpā jutās brīvi un atviegloti un vinkārši.
-Pag..bet pie,kā mes ejam?-Anete saprata,ka aizmirsa pajautāt piekura svarīga cilvēka viņi iet.
-Pie drauga...-Puisis atbildēja un pilika soli un sāka vai gluži skriet un Anetei nācās viņu panākt.-Nāc atrāk citādi ar tavu iešanu mēs būsim tur tikai līdz rīta pusei.
-Eju,eju.-Anete tikai noburkšēja.
Paejot daudzām mājām un veikaliem viņi tomēr beidzot bij klāt,jo Anete domāja kad viņa nekad neatnāks.
-Lūdzu.-Džilians palaida Anete pa priekšu atverot kafeinīcas durvis.
-Kapēc mēs atkal esam te nevarēja kautkur satikties?-Anete īdot sacija un iesēdās krēslā.-Kur viņš ir?
-Edgar..-Džilians sauca puisi.
-Oho..Kur tad biji?-Viņš jautāja.Puisis bij diezgan izkatīgs un viņam rokās bij alus pudele.
-Meiteni satiku un parādiju pilsētu,bet negribi ar mums aiziet uz klubu?-Džīlians jautāja Edgaram.
-Mēs varbūt iesim?-Anete iejaucās starp abu puišu sarunu un uzlūkoja abus.
-Ak,Ja...Tās ir Edgars mans puisis.-Džilians apskāvjot Edgaru sacija.
tas būtu maigi teikts,ka Anete bij šokēta ko tādu viņa noteikti nebij gaidijusi.
-Jūs esat kopā?-Anete centās to mierigi sacīt.
-Jau kā 2gadus.-Džilians atbildēja uz Anetes jautājumu.
-A....Tad ejam?-Viņa gribēja atrāk novērst tematu,jo viņa sāka visu iedomāties kas un kā...
-Es paņemšu tikai atslēgas.-Edgars sacija un pameta Aneti un Džilianu vienatnē.
-Varēji vismaz pabridināt.-Anete drusku ar smiekliem sacija.-Citādi tāds drusku šokiņš...-Anete paņemot Edgara atstāto alus pudeli un iedzerot malku sacija.
-Varēju gan.-Puisis ar smiekliem sacija.
-Uz kuruieni tad tieši dodamies?-Anete nopūsdamies sacija.
-15minūšū braucienā ir viena laba vieta kuru man ļoti patīk.-Džilians atbildēja.
-Tur jau nebūs tādi cilvēki,kā jus vaine?-Meitene nopietni uzlūkoja Džilianu.
-Ne tak..Neviens vispar nezin.-Viņš nodurot acis sacija.
-Un tad kapēc man ir tas gods?-Anete smejoties jautāja.
-Garš stāsts,kad būs laiks pastāstīšu.-Puisis vinkārši ateica.
ievilkās neveiklis klusums,bet to pārtrauca Edgars ar atslēgām rokām un jau iedams uz mašīnu.
-Ka tad vispār tevi sauc?-Edgars iedarbinot mašīnas motoru jautāja.
-Anete.-Meitene sacija un piesprādzējās.
-Jauks vārds mani..-Edgars nepaspēja pabeigt teikumu,jo to paspēja izdarīt Anete.
-Edgars.-Anete smaidot sacija,
-Tieši tā.-Puisis ar smaidu uzlūkoja meiteni.
Visu ceļu braucot visa kompānija runāja par mašīnām un citām lietām.Anete brīž padomāja,ka dīvaini ka viņi ir kopā jo ar tāda tipa cilvēkiem Anete saskaras pirmo reizi.Bet mīlestība ir mīlestība un par to nenosoda.
Izkāpjot ārā visi trīs devās uz durvīm par ieejas biļeti bij jāmaksā,kā Anetei būtu neērti ja par viņu kāds sveš puisis maksātu kuram ir drugs tapēc katrs maksāja pats par sevi.
-Skaisti.-Anete ieejot pavisam iekšā sacija. Tiešām viss bij diezgan moderni bet ar klasisko piesitienu un viss izskatijās ļoti labi.
-Zināju,ka tev patiks.-Džilians sacija.
-JA...-Anete aolūkojot apkārtni atbildēja.
Viņi apsēdās pēdejā brīvajā un Anete devās pasūtīt dzērienus,Bij diezgan ilgi gaidīt,bet Anete bij uztājības pilna tapēc gaidija.
-Labdien,ko vēlaties.-Bārmenis jautāja.
-Trīs mohito...-Anete rakņājās somā lai atrastu maku.
-Anet?-Barmēnis uzrunāja meiteni,
-Ja?-Anete pacēla un lūkojas uz gara auguma puisi ar brūniem matiem un saprata,kapēc šis puisis zin viņas vārdu.-Edij.! Ko tad šeit dari?-Anete izbrīnīta uzrunāja puisi.
