Sveiki atkal!
Nākamā nodaļa ir jūsu rīcībā.
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Atlase
- Vēl dzeramo, Sjū?
Papurinu galvu, smiedamās uzlūkojot Safrāna Murkšķi, kas vienīgais sēž pie ugunskura ezera krastā ar Mīnu uz pleca. Nesen kāds jaunais vilkacis bija mēģinājis nospert mūsu našķus. Tas nabagam beidzās letāli – Nāves Durklis viņu burtiski pārrāva uz pusēm, vismaz tā stāstīja Ledus Magone. Es pa to laiku biju aizgriezusies, jo negribēju uz to noskatīties. Pēc tam Nāves Durklis paziņoja, ka visi pēc kārtas pieskatīs ēdamo, lai vēl kāds cits vilkacis neizdomātu to pievākt.
- Tātad, kam par godu ir šī ballīte? - jau nez kuro reizi pārvaicāju Rēgu Vulkānam, kas klusi nopūšas.
- Raibajam Korallim ir dzimšanas diena, - puisi pacietīgi paskaidro.
- Āāā, - jau nez kuro reizi novelku un uzmetu jubilāram pārsteiguma pilnu skatienu, - tātad viņam paliek trīspadsmit, ja?
- Tu maz klausies, kad es tev ko saku? - Rēgu Vulkāns nogroza galvu.
- Aha, - vainīgi pasmaidu un pagriežos pret puisi, - tikai man visu laiku tas izkrīt no prāta.
Rēgu Vulkāns sabužina manus matus un iesmejas.
- Var redzēt, - viņš iešķībi pasmaida, atklādams savu sniegbalto zobu rindu.
- Hei, jūs tur, - mums uzsauc Stīgu Bērzs - bāls puisis, kas visā barā izceļas ar neticami gariem pirkstiem, - beigsiet maigoties un nāksiet spēlēt?
Uzmetu skatienu Rēgu Vulkānam un tad aizpeldu pie pārējiem vilkačiem. No Dūmu Odzes Karla spēcīgo roku ieloka man uzsmaida Ledus Magone, kuras košās acis tumsā brīnumaini un mazliet baisi mirdz kā egļu lampiņas.
Rēgu Vulkāns atrod pamatu zem kājām man blakus un apliek roku man ap vidukli. Pasmaidu un pieglaužos puisim.
- Ko spēlēsim? - painteresējos.
- Ķeršanu, - Raibais Korallis atsaucas liekot atskanēt spurdzieniem un vaidiem.
- Bet tas ir tik bērnišķīgi, - protestē Rubīna Tvaiks.
- Bet es arī esmu bērnišķīgs, - Raibais Korallis dod pretī un plati pasmaida, - un man ir dzimšanas diena, tāpēc mēs spēlēsim bērnišķīgas spēles.
Nākamajā mirklī puika sāk atskaiti no pieci un visi metas kur nu kurais.
Šļakatas un jautrība sit augstu vilni, kamēr pie ezera neparādās Lielā Sarkankoce Annemarija, lai paziņotu, ka ir jau divi un mums laiks doties pie miera, ja no rīta gribam uzstādīt labus rezultātus.
- Kādus rezultātus? - uzmetu uz pleciem pledu un savācu drēbes, kuras izdevis atšķetināt no milzīgās apģērbu kaudzes, - Līdz ikmēneša pārbaudēm taču ir vēl lērums laika.
Mīna skaņi iedziedas un nolaižas uz mana pleca. Nezinu, ko Safrāna Murkšķis ar viņu ir izdarījis, taču mana mīlule ir atguvusi agrāko dzīves sparu.
- Palēnām jāsāk gatavoties Baltā Āmuļa sacensībām, - Rēgu Vulkāns man paskaidro un tad sapurina galvu tā, ka ūdens lāses pašķīst uz visām pusēm.
- Ei, es tikko biju paguvusi noslaucīties, - sašutusi iesaucas Līganā Dzirkstelīte, kas jau ir apbrīnojami labi iejutusies un uz nebēdu plēš jokus ar visiem Nāves Durkļa bara biedriem un mūsu draugiem.
- Vai tas nebija ikgadējas pasākums, kurā piedalās desmit Austrumdetromas skolas, lai piedalītos kaut kādās vienotības sacensībās? - lēni pārvaicāju, cerēdama, ka manas smadzeņu šūnas ir uzlasījušas pareizo informāciju.
- Tieši tā, - Rēgu Vulkāns mani paslavē, - un rīt būs daži pārbaudījumi, kuros atlasīs audzēkņus, kas Ziemassvētkos dosies uz tām.
- Pag, vai tad Ziemassvētki...? - prātā sāku skaitīt mēnešus, taču matemātika kā ir, tā arī paliks man pārākais noslēpums.
- ...ir pēc trim nedēļām un četrām dienām, ja esam precīzi, - puisis atsaucas. Man atkaras žoklis – cik ātri ir paskrējis laiks!
Tēlot krastā izmestu zivi man nesanāk pārāk ilgi, jo Ledus Magone, ķiķinot aizrauj mani sev līdzi pie Līganās Dzirkstelītes un Rītausmas Sidrabtauriņas.
Vigvamā mēs pārvelkam sausas drēbes un iekrītam gultā. Kā par brīnumu, šoreiz vieta atrodas arī Līganajai Dzirkstelītei, taču tikko esmu aizvērusi acis, mani pamodina skaļš ķērciens ausī.
- Mīna! - bargi izsaucos un uztrūkstos sēdus, apmulsusi izberzējot acis. Pa kuru laiku ir uzlekusi saule un pienācis rīts?
Uzvelku savus iecienītos džinsus un mūžveco svīteri, kura piedurknes jau sāk līdzināties āža apžļampātām lupatām.
Pateicoties Rēgu Vulkāna gādīgumam, tieku arī pie brokastīm trekna suslika paskatā un tad jau jādodas uz Rituālu apli, kur jau pulcējas bariņš skolēnu.
- Atraduši arī īsto dienu, - man garām aiztraucas pūcīga meitene, - svētdienas taču ir paredzētas atpūtai!
Pie sevis nosmejos par šo piezīmi un tad uzmeklēju draudzenes.
- Pirmais uzdevums būs skrējiens apkārt skolas teritorijai, - mani informē Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Trīs apļi, - Ledus Magone piebilst, - tālāk tiks trīsdesmit trīs ātrākie.
Nobrīnos, cik bieži visās vilkaču lietās figurē skaitlis trīs, taču tad manu uzmanību piesaista Līganā Dzirkstelīte.
- Pēc tam būs māņu kustības, - meitene uzsmaida man un Rītausmas Sidrabtauriņai, - pasniedzēja jūs slavēja kā lieliskākās šajā ziņā.
Uzmetu skatienu labākajai draudzenei, kas palti smaida un piemiedz man ar aci.
- Tad seko šķēršļu josla par kuru zina vien trīs pasniedzēji, - Ledus Magone nosmīn, liekot noprast, ka tā ir viņas specialitāte.
- Zināšanu pārbaude, - Rītausmas Sidrabtauriņa kaismīgi iesaucas.
- Tuvcīņa.
- Orientēšanās dabā.
- Pēdu dzīšana.
- Tas taču aizņems visu dienu, - ieplešu acis.
- Tā tam arī ir jābūt, - Ledus Magone pasmaida, - pagājušajā reizē es izkritu zināšanu pārbaudē, lai gan šoreiz ceru tikt tai pāri.
- Galu galā jāpaliek trīspadsmit audzēkņiem, - Rītausmas Sidrabtauriņa līdzjūtīgi paskatās uz Ledus Magoni, - kas katrs drīkst ņemt sev līdzi vēl vienu audzēkni, tā kā man vieta jau ir nodrošināta.
- Un ja Nāves Durklis netiek tajā grupā? - pasmīnu.
- Vai kāds apšauba manas spējas? - man aiz muguras ierunājas pieminētais puisis un es nosarkstu. No atbildes mani paglābj fizisko aktivitāšu pasniedzēja, kas liek visiem gatavoties skrējienam.
Tiklīdz ir dots starts, es nokļūstu tādā kā citā pasaulē – savējā. Viss pagaist un palieku vien es un gar ausīm šalcošais vējš. Attopos vien tad, kad Lielā Sarkankoce Annemarija paziņo, ka mans skrējiens ir beidzies. Tad arī sajūtu, ka sānos dur kā ar sīkām adatiņām un elpa sāpīgi ķeras kaklā.
Par lielu pārsteigumu manu, ka esmu ceturtais vilkacis, kas beidzis skriet.
- Malace, - atzinīgi ar galvu pamāj Nāves Durklis, kas jau paguvis atvilkt elpu, - joprojām nespēju pierast, ka esi spējīgāka par daļu vilkaču.
- Tikai tāpēc, ka esmu meitene, - pēdējā laikā šī frāze ir dzirdēta visai bieži.
Tad cits pēc cita finišā sāk brāzties pārējie vilkači. Man par lielu prieku, starp viņiem ir arī Ledus Magone un Rītausmas Sidrabtauriņa. Līganā Dzirkstelīte trīsdesmit trijniekā iekļūst par mata tiesu apsteidzot Peli.
- Vella skuķis, - puika nošņaukājas un dodas malā.
Māņu kustības ir mans otrais es un šeit man pat izdodas izvairīties no sava pretinieka pat ilgāk nekā Nāves Durklim.
Šķēršļu joslā izstāties nākas Līganajai Dzirkstelītei, taču es svēti nosolos gadījumā, ja tikšu trīspadsmitniekā, ņemt viņu sev līdzi. Draudzene pasmaida un tad dodas pie Lielās Sarkankoces Annemarijas, kuras gādībā mēs atstājām Mīnu. Var manīt, ka fēnikss un vilkace ir sadraudzējušāsl
Zināšanu pārbaudē manas atbildes ir mats matā tādas kā Rītausmas Sidrabtauriņai. Arī Ledu7s Magone pieslēdzas draudzenes smadzenēm, lai izvilktu vajadzīgo informāciju.
Tuvcīņā mums nākas mēroties spēkiem ar ģeogrāfijas skolotāju Vīziju Koijotu. Mani pārsteidz ar kādu nesatricināmu mieru tas iztur savas cīņas un vienīgais, kam izdodas to pieveikt ir Nāves Durklis. Šajā pārbaudījumā izkrīt Rītausmas Sidrabtauriņa un no meitenēm palieku vien es, Ledus Magone un tīrās enerģijas pārvaldītāja Trejsauļu Dūja Meja. Tai gandrīz izdodas pasniedzēju uzveikt, raidot elektrošoku, taču arī Vīziju koijots ir Idizo un nākamajā mirklī meitenes spējas tiek vienkārši bloķētas.
Ap vakara rituāla laiku visi pārbaudījumi ir beigušies un mēs ar Ledus Magoni spiedzam kā mazas meitenes, jo mēs, līdz ar daļu Nāves Durkļa bara, Trejsauļu Dūju Meju un vienu ārkārtīgi masīvu un muskuļotu puisi esam trīspadsmitniekā.
- Fantastiski, - tas ir pēdējais, ko es izdvešu ar visām drēbēm iekrītot gultā...
