Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Jaunās mājas
Vilkacis ieskatās manās acīs un es ieelšos un strauji kāpjos tālāk, līdz atduros pret vigvamu. Vilks piešķieb galvu un panāk mazliet tuvāk. No manas rīkles izlaužas brīdinājuma pilns rūciens.
Piepeši pret vilka šokolādes brūno galvu nobūkšķ akmens. No vigvama aizsega iznāk Rītausmas Sidrabtauriņa. Arī viņa draudīgi rūc un savas skaistās acis ir samiegusi šaurās spraudziņās.
- Tik piedūris savas smirdīgās ķepas manai draudzenei, - Rītausmas Sidrabtauriņa nošņāc.
Vilks pasper pāris soļos manas draudzenes virzienā. Arī es rīkojos.
Pieskrienu pie Rītausmas Sidrabtauriņas pa ceļam pagrūžot vilku sānis. Tad sargājoši nostājos draudzenei priekšā un atkal draudīgi ierūcos.
Vilks atkal piešķiebj galvu un acīs mirdz uzjautrinājuma uguntiņas. Tad pēkšņi viņš pagaist biezā dūmu mākonī. Tas strauji izstiepj tādus kā taustekļus un pieņem cilvēka veidolu. Tad dūmu mākonis izgaist un paliek vien ārkārtīgi glīts jauneklis.
- Un jūs domājat, ka man būtu grūtības tikt galā ar jums abām? - viņš izsmējīgi pajautā. Jāatzīst, ka arī puiša balss ir ārkārtīgi patīkama.
- Domāju, ka zināmas grūtības varētu rasties, - Rītausmas Sidrabtauriņa nepaliek atbildi parādā.
- Ar tavu draudzeni būtu tā mazliet pagrūtāk, - puisis pamāj ar galvu uz manu pusi, - viņa ir cīnītāja.
Gribot negribot nosarkstu.
- Vispār, - dziļi ievelku elpu, - kaut tu ellē sadegtu! Un paldies!
Gan zēns, gan Rītausmas Sidrabtauriņa samulst.
- Pirmais par to, ka es esmu šeit, - paskaidroju, - un otrais par to, ka izglābi man dzīvību.
Mana draudzene iesmejas un zēns teatrāli paklanās.
- Prieks pakalpot jaunai daiļavai, - viņš nosaka.
Neuzskatu par vajadzīgu turpināt ar puisi sarunu, tāpēc pagriežos pret Rītausmas Sidrabtauriņu.
- Es īsti nezinu kā tev, bet man nāk miegs, - pasaku un nožāvājos, - kur mēs gulēsim.
- Manā vigvamā ir brīva vieta, - zēns uzreiz piesakās, - vari gulēt pie manis.
Abas ar Rītausmas Sidrabtauriņu uzmetam puisim nepārprotami līdzjūtīgu skatienu.
- Sapņo tālāk, - meitene noņurd un parāda mēli, - Vilkace dzīvos pie manis.
- Vilkace? - puisis iepleš acis, - Vai tas ir viņas vārds?
- Nē, zini, uzvārds, - aizkaitināta pagriežos uz iešanu, - ejam, Rītausmas Sidrabtauriņ!
Arī draudzene pagriežas. Sekoju viņai, līkumojot starp dažādiem vigvamiem līdz nonākam pie viena, kur draudzene apstājas.
- Ei, te gan ir tīri mājīgi, - izsaucos. Vigvams gan ir patukšs, taču, kad Rītausmas Sidrabtauriņa vidū iekurina ugunskuru, uzreiz paliek daudz jaukāk. Šķiet, ka katrs raksts uz vigvama “sienām” tiek izcelts ar īpašu spozmi.
- Pagaidi, kad mums izdosies tikt cilvēku pasaulē, mēs varēsim savākties visu, ko sirds kāro, - draudzene uzsauc un saritinās pie ugunskura.
- Tu skumsti pēc iepriekšējās dzīves? - arī es saritinos un pajautāju Rītausmas Sidrabtauriņai.
- Nav jēgas skumt un ilgoties, - viņa atbild un parausta plecus, - jādomā uz priekšu. Sava vieta tagad jāatrod ir šeit.
Nopūšos un pamāju ar galvu.
- Tev gan nevajadzētu būt grūtībām, - draudzene turpina, - pati dzirdēji, ko teica tas čalis – tu esi cīnītāja. Un paskat, tu pat gandrīz pie vietas noliki Ledus Magoni!
Nu tagad vismaz zinu, kā sauca manu pretinieci.
- Gandrīz, - uzsveru, - nebūtu tas puisis laikā uzradies, es tagad te nesēdētu.
- Zini ko? - Rītausmas Sidrabtauriņa apveļas uz vēdera un ielūkojas man acīs, - viņš tevi vēroja jau labu laiciņu. Es pat teiktu, ka viņam tu patīc.
Skaļi iesmejos.
- Es un patikt? - notraušu smieklu asaras, - Mēs esam tikušies vien divas reizes.
- Divas? Kad tad bija pirmā? - apspiežu vēlmi iesist sev ar plaukstu pa pieri. Rītausmas Sidrabtauriņa laikam nemīl īpaši rūpīgi klausīties.
- Pirmā reize bija pilnmēness naktī, - saku, - viņš bija tas, kas sakoda mani. Tiesa gan, - ar nelielu lepnumu piebilstu, - tikai pēc tam, kad mazliet biju paraustījusi viņam spalvu un sakodusi ausi.
- Nu bāc! - draudzene izsaucas, - tas vismaz bija aizraujošāk. Mani sakoda pavisam vienkārši – eju pa ceļa malu, pēkšņi parādās vilks, es gar zemi, tumša bilde.
Rītausmas Sidrabtauriņas intonācija ir tāda, ka es nespēju neiesmieties.
- Vispār dabūji to medaljonu? - draudzene pavaicā un es saskumstu. Izķeksēju no kabatas spīguli un pavirpinu pirkstos. Tad nospiežu mazu slēdzīti piekariņa sānus un tas atveras. Iekšā ir vieta divām bildēm – vienā no tām esmu es un Diāna. Laimīgas un smaidīgas. Bilde tika uzņemtas vien mēnesi pirms Diānas nāves – viņas dzimšanas dienā. Otrā bildē ir Diāna un viņas vecāki. Viņa mīlēja šos cilvēkus no visas sirds.
Pēkšņi tieku apskauta. Nemaz neesmu pamanījusi, ka Rītausmas Sidrabtauriņa ir man blakus, kā arī to, ka es raudu.
- Tava dzīve turpinās, - Rītausmas Sidrabtauriņa nočukst, - tev jātiek tam pāri.
Noraušu asaras un piespiežu sevi pasmaidīt. Viņai ir taisnība. Mana dzīve turpinās...
