Vilkace 27.nodaļa8

Sveiki visiem, te atkal es! ;DD

Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)

Iepriekšējā nodaļa: http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-26nodala/500607

Lasi un izbaudi!

Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!

Atvainojos par kļūdām!

P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc

...

Ne īsti vienaldzība

No rīta neminēju Rītausmas Sidrabtauriņai ne vārda par Nāves Durkļa apciemojumu un centos uzvesties kā iepriekš, taču draudzene tik un tā pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā. Man izdevās visai veikli samelot, ka domāju par to, ka Ledus Magone nav centusies izraisīt konfliktus.

- Viņai droši vien ir bail no tevis, - savus pieņēmumus izteic Rītausmas Sidrabtauriņa, - kā nekā, tu taču tagad esi Idizo.

Veltu draudzenei smaidu un iegrimstu domās. Mans elements ir zeme, Nāves Durkļa – vējš. Kaut kā neticās, ka vienīgie pārvaldāmie tīrie elementi, kas ir dāvāti, ir tikai vējš un zeme. Varu likt galvu ķīlā, ka Treismēnijas Vilkaču akadēmijā ir vēl divi jaunie Idizo. Viens no viņiem ir iezīmēts kā uguns, otrs kā ūdens pārvaldītājs. Tikai... kuri tie ir?

- Hallo! - mani atpakaļ realitātē ierauj Rītausmas Sidrabtauriņas tikko manāmiem vasarraibumiem klātais deguns, kas piebāzts man pie pašas sejas, - zeme izsauc Sjū. Tu taču negribi nokavēt mācības?!

Viena no lietām, ko es šeit neciešu visvairāk ir mācīšanās arī sestdienās, pikti domāju cenšoties neatpalikt no Rītausmas Sidrabtauriņas, kura laipo starp vigvamiem.

Stundās esmu burtiski atslēgusies un neko neredzošām acīm visu laiku blenžu grāmatā. Rītausmas Sidrabtauriņa gan neko nemana, jo ir pārāk aizņemta ar pasniedzēju vārdu kāru ķeršanu un pierakstīšanu uz papīra.

Vilkaču kulturoloģijā gluži nejauši pieņemu lēmumu pēc stundām aiziet uz kluso nostūri mežā, ko man bija parādījusi Vilkace. Šķiet, ka kaut kam tur ir tāds kā dziedējošs spēks. Iespējams, tas ir tā, tāpēc, ka es tagad esmu cieši saistīta ar zemes elementu un augiem bagātais placis pie ūdenskrituma ir neskarts un kluss.

Diena ir paskrējusi tik ātri, ka jūtos kā apdullusi, kad attopos fizisko aktivitāšu vigvamā. Pasniedzēja saka, ka šoreiz mums iesildīties nevajadzēs, bet gan uzreiz ķersimies pie darba. Lielā Sarkankoce Annemarija pieaicina vecāko kursu audzēkņus, kas brīvprātīgi pieteikušie izpalīdzēt mums šīsdienas stundā.

Jūtu, ka man sāk raustīties plakstiņš, kad pamanu Nāves Durkli, kas maigi un maliet aizvainoti palūkojas uz mani.

Lai nebūtu jāskatās uz puisi, pārlūkoju pārējos brīvprātīgos un mazliet samulstu, viņu vidū pamanot Rēgu Vulkānu. Ko gan viņš te meklē.

Ielūkojos Rēgu Vulkāna acīs, liekot vilkacim tikko manāmi piesarkt un novērsties. Iekšēji sāku gavilēt – kaut gan Rēgu Vulkāns ir uz mani apvainojies, viņš tomēr grib mani paturēt savā redzeslokā.

Lielā Sarkankoce Annemarija tik kaut ko runā un runā, taču es īsti nesaklausu viņas vārdus, jo visu laiku cenšos uztvert Rēgu Vulkāna skatienu.

Beigu beigās tas izdodas un es veltu puisim lūdzošu un izmisuma pilnu skatienu.

Rēgu Vulkāna acis satumst un samiedzas. Viņš grasās atkal novērsties, taču es pārbolu acis, tādejādi saglabājot uzmanību. Kad jūtos droša, ka neviens uz mani īpaši neskatās, bez skaņas izveidoju vārdu “Durklis” un demonstratīvi nogrozu acis barveža virzienā.

Rēgu Vulkāns apjūk.

Pasniedzēja sāk sadalīt pa pāriem un puisis pasteidzas palūgt, vai nevar būt pārī ar mani, pirms Nāves Durkļa, kas velta dziļu, nicinājuma pilnu skatienu.

Šīsdienas uzdevums ir parādīt visas iepriekš apgūtās prasmes kaujā ar pieredzējušāku vilkaci, demonstrējot tās arī pārējai grupai.

Kā pirmie savas prasmes demonstrē Austrumupes Ērgļacs un bravūrīga melnmate Kristāla Koriandrs.

Rēgu Vulkāns skatās uz mani, kā gaidot paskaidrojumu.

- Nāves Durklis ir saķēries manī un es nevaru izdomāt, kā viņu pieklājīgi atšūt, - ātri un klusi noberu, ieslīpi paskatoties uz Rēgu Vulkānu, kas sarauc degunu.

- Mani gan tu nepūlējies pieklājīgi atšūt, - puisis sapīcis novelk.

- Tas bija citādi, - ar vienu roku atglaužu matus un nolemju mainīt sarunas tematu, kamēr neesmu iebraukusi auzās, - vai šeit ir arī uguns un ūdens elementa pārvaldnieki?

Rēgu Vulkāns uzrauj vienu uzaci.

- Kas tad pārvalda vēju? - viņš vaicā.

- Durklis, - viegli saviebjos.

Puiša uzacis gandrīz pazūd zem šokolādes brūno matu ērkuļa.

- Savā ziņā, uguni mācās apvaldīt Ledus Magone, - viņš beigu beigās nosaka un tagad mans ģīmis pārsteigumā izstiepjas.

Tad tāpēc no Ledus Magones nav ne miņas ne ziņas! Meitēns, klusi ielīdis stūrī, plāno savu nākamo afēru.

Grasos jau bilst vēl ko, taču tieku iztraucēta, jo pasniedzēja izsauc mani.

Nostājos mūsu improvizētā cīņas lauka vidū un cenšos izlemt, kādu taktiku izmantot.

Tikmēr pasniedzēja dod signālu un Rēgu Vulkāns pazūd tumšu dūmu mutulī, lai parādītos vilka tēlā. Noliecos un ierūcos, sasprindzinot visas muskuļu grupas un šūnas. Smadzenes atslēdzas un es koncentrējos vien gaidāmajai cīņai.

Rēgu Vulkāns metas uzbrukumā un es strauji pašaujos sānis, nostājoties aiz viņa. Kopš esmu iemācījusies vairāk vai mazāk valdīt pār zemes elementu, esmu spējīga arī pārvietoties daudz ātrāk.

Vilkacis samulsis apmetas apkārt un es pasmīnu. Tad metos skrējienā un pārvēršos.

Pieliecot galvu, ietriecos Rēgu Vulkāna sānā un viņš paslīd sāņus, klusi iesmilkstoties. Atiežu zobus un mazliet triumfējoši ierūcos.

Tomēr es priecājos maliet par ilgu un nepaspēju laikus noreaģēt, kad Rēgu Vulkāna žokļi sakļaujas ap manu skaustu. Rūcienu pavadībā, tieku nikni purināta.

Ar pašu acs kaktiņu manu, ka pasniedzēja jau gatavojas dot signālu, kas apzīmē cīņas beigas un es sasparojos, nolemjot riskēt.

Pieņemu cilvēka veidolu un ar labo roku no visa spēka iesitu Rēgu Vulkāna pa žokli un tvēriens atslābst. Strauji metos uz priekšu un ieņemu aizsargpozīciju, lai novērtētu savas iespējas.

Strauji metos uz priekšu un nogrūžu Rēgu Vulkānu zemē, ar visu svaru uzguļoties viņam virsū.

Pasniedzēja sev priekšā sakrusto rokas, signalizējot cīņas beigas un es pieceļos kājās, lai uzvaroši paceltu dūri pret debesīm.

- Malace, Vilkace Sjū, - pasniedzēja atzinīgi pamāj ar galvu, tomēr var manīt, ka viņa ir pārsteigta, - priekš jaunā vilkača, īpaši meitenes, tev ir pārsteidzoši labas spējas.

Nevaru atturēties, nozibinot nebēdnīgu smaidiņu.

Rēgu Vulkāns uzreiz dodas prom, bet es palieku, lai noskatītos, kā veiksies Rītausmas Sidrabtauriņai, kura ir nākamā aiz manis.

Draudzene atkal kombinē manis izmantotos cīņas paņēmienus un viņai iet apbrīnojami labi. Vienu mirkli man pat liekas, ka viņa uzvarēs, taču esmu aizmirsusi pār Nāves Durkļa spēku un pieredzi cīkstiņos. Beigu beigās uzvar Nāves Durklis, taču arī tagad pasniedzējas sejā, uzmanīgi ieskatoties, var pamanīt pārsteigumu.

- Tu biji fantastiska, - metos draudzenei ap kaklu un cieši viņu samīļoju, - vēl drusciņ un tu būt Durkli izsmērējusi pa zemi.

Rītausmas Sidrabtauriņa dzirkstoši iesmejas un es ātri uzburu mazu sudrabainu ziediņu sev plaukstā un uzdāvinu draudzenei, kas, plati smaidot, mani apskauj.

- Tev labi veicās, - mans pacilātais noskaņojums noplok, blakus uzrodoties Nāves Durklim, kas noglauda manus matus un tad viegli iedunkā Rītausmas Sidrabtauriņu, - arī tev labi sanāca.

Šāda uzslava liek draudzenes acīm pielūgsmē iedegties, taču Nāves Durklis to vairs nemana, jo dodas prom.

Abas mazliet uzkavējamies, lai paskatītos, kā veiksies pārējiem, taču neviens neuzstāda tik labus rezultātus kā es vai Rītausmas Sidrabtauriņa. Sāku nedaudz garlaikoties un Rītausmas Sidrabtauriņa ierosina doties prom.

Izejot no vigvama, mani no kājām gandrīz notriec Ledus Magone, kas aizmetas garām kā plēsta. Pagūstu pamanīt, ka meitenes seju rotā plats, triumfa pilns smaids un viņa rokās ir sažņaugusi dažus matus un efejas ziedu.

Rītausmas Sidrabaturiņa lūkojas pretējā virzienā un es pagriežu galvu turp, lai tieši pamanītu, kā pazūd Nāves Durkļa stāvs.

Kā pa miegam pārvelku pāri plaukstu pakausim, kur pirms brīža bija pieskārusies Nāves Durkļa plauksta un manas acis ieplešas, kad pār mani nāk biedējoša atskārsme....