Vilkace 26.nodaļa9

Sveiki visiem, te atkal es! ;DD

Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)

Lasi un izbaudi!

Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!

Atvainojos par kļūdām!

P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc

...

"Es teiktu, ka tev ir auzas"

Visu nākamo nedēļu cenšos izlikties stiprāka, nekā esmu patiesībā. Diendienā nejauši nākas sastapties ar Rēgu Vulkānu un Ledus Magoni. Meitene gan ir piesardzīga, jo viņai nav ne jausmas, ko es perinu.

Es tik tiešām nezinu, ko iesāktu, ja man līdzās nebūtu Rītausmas Sidrabtauriņas, kas mani atbalsta un mudina nepadoties. Pateicoties viņai esmu iemācījusies daudz maz pārvaldīt savas spējas.

Mēs pārsvarā trenējamies mežā pēc stundām un esmu attīstījusi savas spējas jau tik tālu, ka varu ar domu spēku vien emu spējīga pārvietot nelielus priekšmetus. Savas prasmes pilnveidoju arī kacinot Ledus Magoni un viņas draudzenītes, kas spiedz ik reiz, kad kāds nolauzts koka zars izlemj viņas patrenkāt.

Mācības kļūst arvien saspringtākas, jo lēni un nepielūdzami tuvojas pilnmēness, kas nozīmē cīņu ar siteoniem, tāpēc jūtos no tiesas laimīga, kad pienāk piektdiena, jo es nezinu labāku veidu, kā atbrīvoties no spriedzes, kā vienīgi dejošanu.

- Tu nāksi? - uzmetu skatienu Rītausmas Sidrabtauriņai, uz mirkli pārtraucot rakāties pa nieciņu kasti, cerībā atrast iemīļoto, zilo auskaru pāri.

Draudzenes sejā parādās pretrunīga izteiksme un brīdi meitene klusē, cenšoties izlemt.

- Ja jau tu ej, tad es arī, - beigu beigās draudzenes sejā atplaukst plats smaids un viņa norauj savu zaļo bezpiedurkņu džemperīti, lai sameklētu ko trakāku.

Šajā nedēļā uz dienvidu deju placi ir atstiepta mūsdienīga DJ aparatūra. Ieplešu acis, kad pamanu, ka visi vadi ir vienkārši sasprausti zemē. Jau paveru muti, lai uzdotu jautājumu, kad sajūtu vieglu tirpoņu pirkstu galos. Pēc brīža ir tāda sajūta, ka viss ķermenis trīs un uz mirkli aizveru acis.

Šķiet, ka pārceļos citā laikā un telpā. Nedaudz sareibst galva un es jau veros uz dīdžeja pulti un ātri cilāju diskus, taču tās rokas... tās nav manas. Roku pāris, kas it kā ir mans ir daudz lielāks un raupjāks par to, ko es atceros. Tad paceļu skatienu un pamanu pati sevi, aizvērtām acīm stāvot laukuma malā kopā ar Rītausmas Sidrabtauriņu.

Apjūku un piepeši tieku burtiski atsviesta atpakaļ uz savu galvu.

Neizpratnē truli blenžu sev priekšā, līdz gurdi ierunājas Vilkace.

To sauc par domu apmaiņu, viņa skaidro, ja vilkacis ir nesējs kādam garam, tad viņš ir spējīgs sazināties ar citu gara nesēju.

Bet es taču nemaz negribēju ar kādu sazināties! domās skaļi protestēju.

Bet tas kāds gan, Vilkace paskaidro un es ar acīm uzmeklēju dīdžeju.

Nāves Durklis? Apmulstu un samirkšķinu acis.

Puisi paceļ galvu un viegli uzsmaida, kamēr Vilkacei izdodas uzķert kādu drusciņu no barveža sajūtām. Vēlos, kaut viņa tā nebūt darījusi, jo man paliek slikti.

- Sjū? - Rītausmas Sidrabtauriņa mani saķer aiz rokas un satraukti ielūkojas acīs, - kas notika?

- Mazliet sareiba galva, - veikli samelojos, mudinot draudzeni paieties uz meža pusi, - man vajadzētu atsēsties.

Rītausmas Sidrabtauriņa pamāj un pavada mani līdz meža malai, kur es apsēžos un atstutēju galvu pret koku, cenšoties izlemt, vai stāstīt draudzenei par īso iebrukumu Nāves Durkļa prātā vai arī ne.

Es teiktu, ka tev ir auzas, piesardzīgi savus secinājumus izsaka Vilkace un vēlreiz atgādina par notvertajām sajūtām.

Simpātijas, patika – lūk kas virmoja no Nāves Durkļa, kad viņa acis sastapās ar manējām. Viss jau būtu jauki, bet... es nevaru iedomāties viņu citādi kā vien par savu paziņu, draugu, ar kuru kopā paālēties un medīt. Man sirds jau ir nozagta. Gribot, negribot tā pieder Rēgu Vulkānam.

Kāpēc viss ir tik ļoti jāsarežģī? Kāpēc gan Nāves Durklis nevarēja ieskatīties Rītausmas Sidrabtauriņā? Viss ir tik sarežģījies. Šaubos vai Nāves Durklis atraidījumu uztvers tik viegli.

Nopūšos un pieslejos kājās. Man ir jāizliekas, it kā nekas nebūtu noticis.

- Es jūtos labāk, - gaiši un plati uzsmaidu draudzenei, - ejam!

Tiklīdz es ļaujos mūzikai, manas smadzenes atslēdzas no visām problēmām un ir tikai ritms un neizmērāms vieglums. Man rūpes kļūst mazsvarīgas un aizslīd prom. Ir tikai mūzika un es...

Kad vēlāk dodos atpakaļ uz vigvamu, nav iespējams neatzīt, ka mūzika dziedē. Pat nedomājot par savām problēmām, esmu radusi tām visām risinājumu. Man viss skaidri un gaiši jāpasaka Nāves Durklim, jāizrunājas ar Rēgu Vulkānu, pat ja tas nozīmētu viņu pieķēdēt pie kāda vigvama.

Ieslīgstu miegā plati smaidot. Rīt es sākšu risināt visas problēmas...

***

Mani pamodina maigs glāsts. Nožāvājos un samirkšķinu plakstiņus, un tad gandrīz pārsteigumā iekliedzos – virs manis ir noliecies Nāves Durklis.

- Ko tu te dari? - čukstus uzšņācu un pieraušos sēdus.

- Atnācu pie tevis, - tāpat čukstot atbild Nāves Durklis un mazliet pieliecas tuvāk.

Savā ugunskura pusē sagrozās Rītausmas Sidrabtauriņa.

- Izejam laukā, - no miega, satraukuma un aizkaitinājuma samiegtiem plakstiņiem, saku.

Dzestrais nakts vējš, kas sajauc manus jau tā sajauktos matus un aukstā, kailā zeme zem kājām mani pamodina acumirklī.

- Kāpēc tu atnāci? - sakrustoju rokas virs krūtīm un ieņemu aizsargpozīciju.

Vilkača acis, kā jau ierasts, tumsā viegli spīd.

- Es domāju, ka tu būsi sapratusi, - Nāves Durklis klusi saka, neatraujot savu skatienu no manām acīm, - ka es...

Es papurinu galvu un mani pārņem viegls izmisums.

- Nē, - sāku skaidroties, - es nevaru, tiešām. Tu esi jauks puisis, bet ne kā puisis.

Nāves Durkļa sāpinātais skatiens ieurbjas kā skabarga dziļi manā sirdī. Tas man tik ļoti atgādina Rēgu Vulkānu, kad es uz viņu sakliedzu visādas briesmu lietas.

- Bet tevi mīlu, - atskan frāze, no kuras man bija bail visvairāk.

Es tik ļoti ceru, ka tie ir tukši vārdi, mirkļa vājums.

Ar vienu roku atstutējusies pret vigvamu, atglaužu matus.

- Kad tu to saprati? - mazs ziņkārības velniņš mani tirda to pajautāt.

- Pirms kāda laika, kad vakara rituāla laikā saņēmu spēju pārvaldīt vēju.

Vēju?! pamostas Vilkace un nelabā balsī iebrēcas, Vēl viens tīrais elements?!

Es tikmēr aizdomājos. Vējš man šoreiz nez kāpēc uzreiz saistās ar jucekli un sajaukšanu. Beigu beigās man pat izdodas saprast kāpēc.

Es nekad neesmu saskrējusies ar Nāves Durkli, ja tuvumā nav bijis Rītausmas Sidrabtauriņas. Tātad, tīri teorētiski viņam var patikt viena no mums. Pieņemsim, ka tā ir Rītausmas Sidrabtauriņa. Taču tad Nāves Durklis kļūst par Idizo, un kamēr, viņam nav izdevies daudz maz pārvaldīt vēju, viņš ir mazliet apjucis un iztulko, ka tās sajūtas, kas viņā uzvirmo, kad tuvumā esmu es un Rītausmas Sidrabtauriņa, ir manis izraisītas.

Pati saputrojos savos secinājumus. Tas ir tik... bezcerīgi. Vienīgais, ko skaidri zinu ir tas, ka puisis ir pārāk apjucis, lai varētu droši galvot par to, ko saka.

- Paklau, - cenšos izdomāt, ka neaizvainot Nāves Durkli, - no sākuma varbūt tiec pilnīgā skaidrībā ar tevi, labi?

Es pazūdu atpakaļ vigvamā un jūtos kā pēdējā pasaules neliete.

Tu rīkojies pareizi, Vilkace cenšas mani uzmundrināt, bet es izstumju viņu no sava prāta un cenšos iemigt, skaitot aitas. Domās uzburu skaistu, zaļu pļavu ar sētu un sāku skaitīt mazos, pūkainos bumbulīšus, kas lec pāri sētai. Pēc kādas sešdesmit astotās aitas, man nojūk skaits un es iemiegu...