Bija pirmais septembris. Sāku savu otro gadu vidusskolā, biju uztraukusies, jo pirmais gads vidusskolā bija smags. Pieļāvu daudz kļūdas, kuras manu dzīvi ietekmēja gan uz labo gan slikto pusi. Tajā dienā atbraucu uz dienesta viesnīcu, jo skolu biju izvēlējusies tālu no mājām, lai sāktu jaunu dzīves posmu.
Sāku ģērbties lai dotos uz skolas pirmā septembra pasākumu. Tā bija saulaina diena, likās ka vasara nemaz vēl nav beigusies. Pa vasaru notika tik daudzi notikumi kas mani izmainīja, arī mans attiecību statuss bija mainījies. Pastrādājot ārzemēs, attiecības ar kolēģi kļuva par vasaras romānu. Biju iemīlējusies pa īsto, nedomāju ka tas būs tikai vasaras romāns, bet kas to lai zina, varbūt rudens mūsu attiecības padarīs aukstas tāpat kā laikapstākļus ārā.
Devos uz skolu. Ejot pa grants ceļu redzu tos cilvēkus kurus nevēlos sveicināt, bet jūtos neveikla un viena. Tāpēc devāmies kopā uz zāli, kur notika pasākums. Pa ceļam ieraugu vīrieti rūtainā uzvalkā un garos matos. Sāku domāt vai tas nav aizdomīgi ka esam tik līdzīgi saģērbušies, jo man mugurā bija rūtainas bikses un melna blūze. Ar meitenēm gājām pa priekšu, viņš aizmugurē. Līdz šim viņu biju redzējusi tikai vienreiz un dzirdējusi savu draudzeņu stāstus par to cik jaunais literatūras skolotājs ir simpātisks, viņš sākotnēji pasniedza literatūru tikai vecākajām klasēm. Tajā brīdi domāju, jā viņš ir simpātisks, bet man ar viņu nebūs nekāda sakara. Vienreiz sēdēju viņa klasē lai sastādītu kompāniju draudzenei, man nenotika matemātikas stunda un nevēlējos doties uz kojām.
Man likās ka viņš uz mani skatās, nezinu vai tas bija fakts ka neapzinoties biju līdzīgi saģērbusies kā viņš vai arī viņš novēroja savus jaunos studentus. Vasarā nejauši piesekoju viņam Instagram, viņš protams man atsekoja atpakaļ, nolaikoja kādas pāris bildes ko ieliku šajā vasarā. Nonācām pie zāles durvīm, ienācām iekšā un apsēdāmies. Sākās pasākums, to neņēmām nopietni. Runāju ar meitenēm un centos mēģināju neklausīties tajā ko stāsta, tas tāpat bija garlaicīgi. Iesaistoties sarunās ar meitenēm sapratu ka esmu ļoti pa vasaru mainījusies, tie vairs nav tie paši cilvēki un brīnījos kā tas kas notika 10 klasē ir tik viegli aizmirsies. Tad direktore iepazīstināja mūs ar skolotājiem, skolotājs Reinis Vanags šogad ir izvēlējies mācīt ne tikai 12, bet arī 10 un 11 klasi. Kad viņš uznāca uz skatuves nevarēju no viņa noraut acu skatienu, jo likās ka viņš skatās uz manis. Tieši man acīs. Tajā brīdī sapratu, man vairs nav atpakaļ ceļa, esmu iemīlējusies. Bet esmu taču attiecībās. tajā brīdī manā prātā šaudījās tūkstošiem domu. Bet viņš ir skolotājs. Pagāšgad pieļāvu daudz kļūdu, nevēlos tās atkārtot. Galu galā viņam ir jau rinda ar meitenēm kuras viņā ir ieķērušās, arī mana draudzene Liāna. Labi, neļaušu šīm jūtām mani ietekmēt, esmu taču attiecībās ar Gintu. Man ir jūtas pret viņu un neviens cits tās nepaņems. Tajā brīdī sapratu ka sevi mānu ar šādu domu gājienu. Man nevajadzēja tā darīt, meloju gan sev gan savam draugam. Man nav liela attiecību pieredze, tikko tiku ārā no gadu ilgas cilvēka kas mani negrib mīlēšanas, tam tiešām esmu tikusi pāri. Viņš ir mans klasesbiedrs, cilvēki domā ka esam brālis un māsa. Pat nākam no viena ciema. Man vienalga, nebija lemts.
Pasākums beidzās bet ne manas domas par Reini. Kā tas var būt, ka sildījos vasaras pēdējā saulē vakar ar Gintu, bet šodien prātā Reinis. Viņa acis, man ir sajūta ka jau tās zinu. Viņš ir skaists, talantīgs, arī mani piesaista literatūra. Vēlāk atradu citus viņa sociālos tīklus, viņam ir tikai 27.... man ir 17.
Vai tas beigsies labi es nezinu.....
