‘’saulīt tu vēl vīnu dzersi?’’jautāja Barbara, kad bijām izdzērušas pirmo glāzi sarkanvīna.
‘’es tagad tikai ūdeni, man četros Denam pakaļ jābrauc.’’
‘’Man arī vispār drīz jādodas prom, man runcis jāpabaro, turklāt ir jau desmit.’’
‘’Piedod aizvest es tevi negribu, jo esmu iedzērusi.’’
‘’tas nekas, paldies, ka pavakariņoji kopā ar mani.’’
‘’Tad līdz nākamajai reizei.’’
‘’paliec, sveika.’’barbara izgāja pa durvīm, bet man bija kaut kas jāpagatavo Denam, ko uzēst, kad atgriezīsimies mājās. Atverot ledusskapi ieraudzīju, ka tas ir piebāsts ar visādām nevadadzīgām lietām, sojas mērcēm, dažādām garšvielu mērcēm un vēl visa kā, ko es nekad savā dzīvē neesmu izmantojusi. Galu galā izdomāju pagatavot sušī, man tas nav mīļākais ēdiens, bet Dens to dievina.
Kad strādājām kopā, atceros, ka viņam diezgan bieži līdz bija paņemts sušī vai arī viņš to pasūtīja, lai atved uz darbu. Viņš vienmēr dalījās, jo tur bija patiešām daudz. Maņēmu savu Ipodu un sāku meklēt sušī receptes, atradu ļoti vienkāršu, turklāt arī viss vajadzīgais mums bija. Pagatavošana paņēma divas stundas, jo ilgi domāju kā sagriezt avakādo, nerunāsim par to kā es vārīju rīsus, jo tie atšķiras no parastajim. Tagad man bija tikai jāsagriež rullīšus gabaliņos. Kad arī to biju izdarījusi, sakārtoju sušī uz šķīvīša un atradu vietu arī ledusskapī. Sakārtoju savu darba galdu, kas bija mizām, dārzeņu paliekām un šausmīgi netīrs, tikai es nezināju no kā. Mizas un pārpalikumus sabēru miskastē, bet galdu cītīgi tīrīju ar fairy un švammi, traukus saliku trauku mazgājamajā mašīnā un ieslēdzu to, jo tur bija sakrājušies trauki, turklāt nevēlējos, lai tā darbojas, kasmēr guļu.
Pulkstens rādīja 00:30, miegs vēl nenāca, tāpēc nolēmu sakārtot mūsu guļamistabu. Noņēmu gultas veļu un uzliku jaunu, šoreiz tā bija no zīda, zilā krāsā. Saklāju gultu un izdomāju palūkoties, kas atrodas zem gultas, jo nekad nebiju iedomājusies, tur slaucīt, jo Dens šeit visu uzkopa, kamēr rosījos pa virtuvi. Zem lielās gultas atradās kastes ar fotogrāfijām, sklas lietām, albūmiem un zīmējumiem, vienvārd sakot tur glabājās dena atmiņas. Viņš nekad nebija stāstījis par to, atradu arī dienasgrāmatas, pēdējā tika rakstīta šogad. Pēdējais ieraksts.
Esmu laimīgākais cilvēks uz pasaules, bet neesmu ilgi rakstījis. Es Esmu laimīgs, bet šeit parasti izliku savas negatīvās emocijas. Jo nebija, kam tās īsti uzticēt. Tagad es saprotu visu. Laimīgi cilvēki neraksts, jo visu vēlas paturēt sevī, nevienam neatdodot savu prieku. Ceru, ka man nekad nebūs šeit jārakta, jo es mīlu viņu.
Viņš to bija ierakstījis pāris dienas vēlāk pēc mūsu sajiešasnas kopā. Saprtu, ka es viņam nozīmēju ļoti daudz, bet turpināt lasīt viņa domas es nespēju. Izslaucīju pagulti un turpināju uzkopt. No Dena naktsgaldiņa noņēmu naktlampu, grāmatas un rakstāmos, lai varētu arī to notīrīt, jo tas bija nedaudz lipīgs, pēc rīta tējām vai kafijām. Saliku visu rūpīgi atpakaļ, tagad pienācis laiks aplūkot, kas atrodas skapīša iekšpusē. Nezinu vai es daru pareizi, bet ja jau esam kop, tad nav noslēpumu. Atverot skapīti man nekāds lielais šoks nepārņēma, jo skapītī bija viņa grāmatas gan saistītas ar medicīnu, gan ne, vienkārši priekam. Aukstāk bija vēlviens mazs plauktiņš, kur glabājās dena telefona lēdētājs un prezervatīvi. Skaidrs, manā skapītī arī tādi ir. Mēs par to nekad nebijām runājuši, jo vienmēr tas notika strauji, prezervatīvs vienmēr bija kādam, bet ja tas notika bez iedzēru avārijas kontracepciju.
Izslaucīju skapīti no putekļiem un saliku grāmatas atpakaļ, turpinājumā slaicīju palodzes, no iespaidīgi lielā loga. Dzirdēju, kādu klauvējam pie durvīm. Kas tik vēlu?
Atverot durvis mani pārteidza, kas stāvēja pie durvīm. Piedzērusies Linsija.
‘’Ko tu gribi?’’
‘’Denu.’’
‘’Viņa te nav.’’
‘’Pagaidīšu.’’
‘’tu manā dzīvoklī kāju nespersi.’’
‘’šis nav tavs dzīvoklis, sterva.’’
‘’tas ir mūsu, saprati?’’
Kā tev patīk pa mājām jau pēc pirmās nedēļas darbā?’’
‘’Kā tev patiks istadā ar restēm , kad uzzinās, ka tu sniedz nepareizu liecību?’’
‘’Kādi pierādījumi, ka tu viņu nenogalināji?’’
‘’Kā es varu viņu nogalināt dodot fizoloģisko šķīdumu un antibiotikas?’’
‘’Mas pajāt, galvanais, lai tas iedragā tavu nākotni, kuce.’’
‘’Ko tu no manis vēlies, Linsij?’’Jautāju pinā nopietnībā, jo Dens nebija vienīgais iemesls.
‘’es gribu Denu, es vēlos dzīvot šajā dzīvoklī, es vēlos tavu darbu es vēlos tavu dzīvi, jo tā ir tik perfekta, es darīšu visu, lai tu nokristu man pie ceļiem un rauudāsi, ka gribi Denu atpakaļ.’’
‘’Es nekad nekristu ceļos nevienam citam, kā tikai saviem bērniņiem, lai sašņorētu kurpītes.’’
‘’ak ta tu jau pa bērniņiem domā?’’
‘’Es atkarībā no tevis domāju par savu nākotni un vēlos ar Denu kādu brīnumiņu, es zinu, ka es to panākšu, jo mīlu viņu un viņš mīl mani. Es par to esmu 100. Procentīgi pārliecināta, tu viņa dzīvē nebūsi nekas.’’
‘’To vēl mēs redzēsim.’’Viņa man nosūtīja gaisa skūpstu un pagriezās, lai dotos prom, bet pēc tam viņa iemeta kaimiņu pastaktītēs kādu vēstuli, viņa to izdarīja pie katrām durvīm, bet vienu viņa nolika trepju galā, laikam tā paredzēta man. Pagaidīju pāris minūtes un aizgāju tai pakaļ.
Aploksni atvēru tikai dzīvoklī, kad biju aizslēgusi durvis. Atplēsu aploksni, kur bija pāris bildes un papīra laba, kura bija aprakstīta drausmīgā rokrakstā. Sākua r fotogrāfijām. Pirmajā biju es ar Lindu un maiklu cietuma kamerā. Otrā biju es pie savas pacientes, bet trešajā viņas līķis. Paņēmu papīra labu, kas bija salocīta tā kā skolā mācīja setajā klasē.
Es noprotu, ka jūs sākāt ar fotogrāfijām, bijāt pārteigti redzot kā Lisa grambala ir cietumā? Tā noteikti nav viņas pirmā reize, apskataties, viņa nogalinājusi savu pacienti, Kā jūs spējat dzīvot tādai kaimiņienei blakus, ceru, ka jūs izplatīsiet šo ziņu tālāk, bet tiesa būs 19, ceru jūs tur visus sagaidīt, jo mums taču ir jārunā par viņu, viņai vajag atsēdēt savu laiku. Viņa ir to pelnījusi, bet es viena to nespēšu paveikt, man nepieciešama jūsu palīdzība.
Kas viņa dorne ir? Tā tik vēl trūka, lai mani kaimiņi uzzinātu. Ceru, ka viņi man ticēs nevis kaut kādai anonīmai vēstulei. Man virtuvē zvanīja telefons. Skrēju tam pakaļ.
‘’Jā?’’
‘’čau, sauļuk, tu gulēji?’’
‘’čau, nē.’’
‘’Tiko atbraucām no izsaukuma, tāpēc piezvanīju, jo solīju tev.’’
‘’Tas bija mīļi, kā gāja?’’
‘’Nebija tie labākie skati, bet es esmu mediķis man ar to jārēķinās vai ne?’’
‘’Protams.’’
‘’Ko tu sadarīji?’’
‘’es savācu aiz tevis, bet tad barbarai atnāca nu tā otra vecā grezele, viņa mani izdzina laukā. Izdomājām ar Barbaru paēt vakariņas, mēs tbraucām pie mums un pasūtījām picas, neuztraucies es tev uztaisīju sušī.’’
‘’Nopietni?’’
‘’Aha, bet pēc tam es sakopu mūsu guļamistabu, bet mani iztraucēja kāds zvans pie durvīm uzmini kas tur bija.’’
‘’Vika? Barbara? Mana mamma?’’
‘’Nē. Linsija, galīgi piedzērusies, prasīja, ka grib tevi un gaidīšot tevi, bet es viņai tecu, ka viņa manā dzīvoklī neienāks. Tev vajadzēja redzēt viņas sejas izteiksmi, kad pateicu manā.’’
‘’Malacis, viņa tev kaut ko nodarīja?’’
‘’Nu, kad pateicu, ka mums būs kopīga nākotne, protams, ar bērniem viņa pagriezās un aigāja, bet kaimiņu pastkastēs kaut ko iemetot, viņa arī man vienu atstāja, izlasīt?’’
‘’Apsolot, ka neraudāsi.’’
‘’Ko, es taču neraudāšu dēl viņas es savas asaras taupu tikai prieka brīžiem.’’
‘’Nu labi sāc.’’
‘’’tā klausies es tev lasīšu visu tā kā tur bija. Es noprotu, ka jūs sākāt ar fotogrāfijām, bijāt pārteigti redzot kā Lisa grambala ir cietumā? Tā noteikti nav viņas pirmā reize, apskataties, viņa nogalinājusi savu pacienti, Kā jūs spējat dzīvot tādai kaimiņienei blakus, ceru, ka jūs izplatīsiet šo ziņu tālāk, bet tiesa būs 19, ceru jūs tur visus sagaidīt, jo mums taču ir jārunā par viņu, viņai vajag atsēdēt savu laiku. Viņa ir to pelnījusi, bet es viena to nespēšu paveikt, man nepieciešama jūsu palīdzība. Turvēl bija pievienotas fotogrāfijas kur esmu cietumā, kopā ar maiklu un Lindu, fotogrāfija, kur esmu pie pacienta un foto, kur ir mirsi paciente.’’
‘’viņai vienkārši nav savas dzīves, saul’’
‘’es nesatraucos, mani vairāk tas uzjautrina.’’iesmējāmies’’Cikos tev darbs beidzas?’’
‘’Pēc pusstundas.’’
‘’Es tev braukšu pakaļ.’’
‘’gaidīšu tevii. atvedīsi kafiju termokrūzē?’’
‘’Kapēc?’’
‘’Tavējā ie garšīgāka.’’
‘’Ja tu tā vēleies, ej dari lietas, kas tev jādara, bet es arī pabeigšu savas lietas labi?’’
‘’labi, bučas.’’
‘’Skūpstu tevi, pazvani, kad esi gatavs.’’ Noliku klausuli pirmā, jo man vajadzēja vēl sataisīties. Šī rīta frizūra arī bija pajukusi, tāpēc jātaisa kaut kas cits. Izdomāju matus salokot, uzkrāsoju tumšas ēnas, līdzīgi kā bija no rīta. Izvēlējos ģērbties savādāk kā parasti. Uzvilku savu melno apakšveļas komplektiņu un melnas zeķes ar zeķturiem,un melnu mētelīti, kas ir garāks kā mans ikdienas mētelis. Uzvilku savas melnās augstpapēžu kurpes, kas ir ar melno zoli. Devos uz mašīnu, lai brauktu pakaļ Denam. Viņš nebija zvanījis, bet tomēr braucu, jo nevēlējos, lai viņš gaida. Braucot pa pilsētas naksnīgajām ielām pamanīju aizmugurē policijas mašīnu kurai mirgoja sarkanās un zilās gaismiņas, apstājos pirmajā vietā, kur drīkstēju. Policija apstājās aiz manis un, kāds policists nāca manā virzienā. Atvēru logu un izslēdzu mašīnas dzinēju.
‘’Mašīnas tefnisko apliecību un vadītāja tiesības.’’seja likās ļoti pazīstama, bet tomēr precīzu vārdu nevarēju atsaukt galvā. Policists apskatījās un pasmaidīja, iedēvu viiņam savus dokomentus.
‘’Kas noticis, kāpēc apturējāt?’’
‘’ziņo, ka jūsu mašīnā ir narkotikas, izkāpiet no mašīnas.’’Pie velna. Kāpēc man tieši šodien bija jāģerbjas tik izaicinoši?
