Nu ko liekam jaunu bildi iekšā? Kā jau minēju vienā komentārā, es spokos pirms 10 gadiem startēju ar saviem dzejoļiem. Ko lai saka? Šodien es viņus atradu. Nedaudz pārveidoju, lai labāk skan, jo 15 gados uz visu skatījos nelielā haosā, tādēļ arī dzejoļi bija viens liels haoss, bet šodien es to haosu esmu savākusi un nododu jūsu vērtēšanai! Nu ko varbūt kāds atšifrēs, kas es esmu, bet maz ticams.
*****
Mīlestība
Mīlestība ir
kā saule,
spoža un silta.
Mīlestība ir
kā krāšņas puķes,
kas rotā dārzus
un pļavas.
Mīlestība ir
kā varavīksne,
koša un rotaļīga
tā pēkšņi parādās un pazūd.
Mīlestība ir vienīgā,
kas sagrozīs prātus
Un liks izjust prieku pat,
tad kad ir skumji.
Mīlestība ir ticība,
Tam ko tu dari
Turpini ticēt
Un mīlēt.
****
Vilšanās
Mēs? Nē, nav mēs.
Ir tikai tu un es.
Es domāju par tevi,
Es domāju par mums,
Es tevi mīlu,
Bet tev bija vienalga.
Es to sapratu, bet cerēju.
Ka varbūt tomēr
Tu kādreiz mani pamanīsi.
Kad es redzu tevi,
Bildēs, pagalmā un skolā.
Es sapņoju
Par to kā varētu būt.
Bet tie ir mani kārtējie sapņi,
Kuri nav piepildāmi.
Es vairs nespēju izlikties,
Man sāp, ka tev ir vienalga,
Man sāp, kad tu paej garam
It kā mani nepazītu.
Liekas - es iekšēji degu,
Katru reizi, kad redzu tevi
Es ceru, ka Tu pagriezīsies
Un atpakaļ nāksi, bet es jau atkal
jūtu tuvojamies vilšanās smaržu...
*****
Tā ir lemts
Tā nu dzīvē iekārtots
Ka viss notiek, kā tam jānotiek.
Un savādāk jau nevar būt.
Tā to nolēmis ir kāds,
Kurš nekad vēl satikts nav.
Tā ir lemts,
Tik jautājums,
Tas likten`s ir vai sapnis?
Sapņot, protams, aizliegts nav,
Bet varbūt, tas likten`s mans?
Bailes nomāc visu prātu
Varbūt tomēr apstāties?
Ja, nu tie ir mani sapņi?
Kurus gribās izsapņot?
Katru dienu jaunas lietas,
Katru dienu savādākas.
Tas aši rikšo apkārt man
Bet man prātā tik jautājums
Vai tā ir lemts?
Tās uz mazu brīdi apstājās,
Bet, tad ar vēja zirgiem aizjoņo.
Mēs reizēm atpakaļ tās saucam,
Bet vārdi atbalsojās sienās
Un akli izzūd nebūtībā.
*****
Tā ir tava jaunā dzīve
Atmiņas, kā taureņi lidinās.
Tās lido no vienas uz otru pusi.
Un atpakaļ.
Tās kā vārnas ķērc..
Vārdus tik pazīstamus,
Bet taj pašā brīdī nesaprotamus.
Ūdens, mežs un cilvēki.
Tās tik tramīgi skraida.
Pēkšņi…
Klusums, pulss,
Tās rāmi stāv, nekustās.
Žvīks, kā zibsnis aizskrēja.
Atkal kāda aina pavīd acu priekšā,
Balta ēka, mašīnas, garš galds.
Visi kaut ko spriež, varbūt aprunā?
Pēkšņi man ausīs sāk griezt.
Tāda esot dzīve, kāds nāk, bet cits aiziet.
Atkal klusums.
Pēc brīža liels troksnis.
Liela, dzeltena ēkā,
Visi priecīgi, sapucējušies.
Filma apstājas. Melna bilde.
Lente tiek tīta uz priekšu
Kaut kur tālumā,
It kā miglā tītas, parādās šūpoles,
Bērni, smiltis, tilts.
Galvā noskan tikai daži vārdi.
Tā tava jaunā dzīve.
*****
Tava zeme
Tik daudz jau ir pateikts,
Tik daudz vēl jāpasaka,
Tik daudz neizdarītas lietas krājas,
Un jautājumi bezgalīgie..
Bet uzzīmē smaidu sev sejā,
Un dzīvo šai dienai,
Paveries apkārt!
Tu atrodies savās mājās,
Savā zemē un dzimtenē.
Tu atrodies Latvijā!
Zemē ar ainavām skaistām.
Šeit visskaistāk vasarās esot,
Laukā zāle sāk zaļot un
ābeles savus pumpurus saulītei rādīt.
Taureņi un bites, kad dejā sāk griezties.
Putni aiz loga vītaro, un savas dziesmas trallina.
Jā, Tu atrodies savās mājās,
Savā zemē un dzimtenē.
Tu atrodies Latvijā!
