Visapkārt tik tumšs, un es neko neredzu! Kas notiek? Bet pats galvenais, kas es esmu?
Es zinu kā mani sauc un es atceros visu, kas ar mani noticis, bet definēt savu dzīves jēgu, nozīmi, vai vismaz mērķi es nevaru!
Es zinu tikai vienu, man jāmeklē patiesība pašam sevī! Šajā tumsas valstībā es redzu savu dzīvi tik skaidri! Es redzu to bezjēdzību, to trulumu un nolemtību! Es redzu bezrūpību un sāpes!
Laime manā dzīvē! Muļķības, laime neeksistē vai tomēr tāda pastāv un es vel neesmu to sastapis, izjutis? Es nesaku ka manā dzīvē nebūtu bijuši mirkļi prieka un baudas pilni, bet šos košos notikumus pārklāj sāpes un tumsa!
Varbūt es esmu pārāk jauns, lai to saprastu, varbūt es esmu pārāk truls un nepiemērots šai pasaulei! Varbūt, varbūt, ak, šis vārds „varbūt” , tas liek domāt par varbūtību, par iespējām, ko neizmantojām, par cilvēkiem, ko aizmirsām, par mīlestību, kas pagaisusi!
Ai, mīlestība vai tāda maz eksistē! Vai šim vārdam „mīlestība” ir definīcija! Es šo vārdu saprotu kā pieradumu pie cilvēka, kā sajūtu ka tu nespētu bez cilvēka iztikt, kā smaidu, kas pārklāj seju, kad tu šo personu satiec, kā prieku ko sagādā šī cilvēka kompānija!
Dzīve ir tik sarežģīta, bet tajā pašā laika tik vienkārša! Tu dzīvo dzīvi veicot izvēli tā saucamā, brīvā griba, un katru reizi, kad izvēle ir veikta tu iespējams nožēlo paveikto, bet tā nebūtu dzīve ja tajā nebūtu alkas pēc pazaudētā un pagaisušā.
Stāvot tumsā, es, saprotu vienu ka gaisma ir kaut kur, bet tā ir jāatrod un jāveic pareiza izvēle, lai to atrastu! Mana dzīve ir tikai sākusies un es ceru, ka tik drīz tā nebeigsies, jo mīlestība un laime ir alkas kas man jāpiepilda un es domāju, ka mīlestība ir tepat aiz stūra!
Tumsa izgaist un es atkal redzu, es redzu daudz skaidrāk kā iepriekš un nu es varu doties veldzēt alkas.
es, laikam, uztvēru..
