Tumsa 440

Piecēlos tikai 15:00. Monika vēl gulēja.
Izkāpu no gultas, sataisījos un nepaēdusi brokastis devos uz slimnīcu.
- Es vēlētos veikt abortu.
- Jūs neesat pilngadīga. Tikai ar vecāku atļauju.
- Kas par murgu? Pati izdomājāt.
- Jūsu mamma zināja, ko jūs darīsiet tāpēc teica lai mes to nedaram.
- Es atgriezīšos.
Izskrēju no slimnīcas. Iekāpu mašīnā un pēc laika jau biju mājās.
- KĀPĒC?! -vaicāju mammai.
- Kas kāpēc?
- Kāpēc tu neļauj man...
- Es negribu. - pusvārdā iztraucēja
- JO?!
- Tāpēc ka es ari paliku stāvokli 16 gados. Es uztaisiju abortu. Un man vairak nevar but berni. - no rokam izkrita glaze.
- Es esmu adoptēta?
- Nē.
- Bet. Kaā?
- Nezinu. Ārsti to ari nevar izskaidrot. - Mamma raudāja. Es piegāju pie vinas apsēdos klēpī un apskāvu.
- Piedod.
- Tu jau nevarēji zināt.
-------
Nakamais rīts.
Pamodos. Sakopos un uzvilku izlaoduma kleitu. Es to brīdi neizbaudīju, ka man ta bija mugurā. Jo ģību. Nepārtraukti.
Ieskatījos spogulī. Pie tā bija maza lapiņa.
Paņēmu to.
"Izej uz balkona. Ārā labs laiks."
Nogāju uz virtuvi, uzvārīju tēju un izgāju uz balkona,, apsēdos krēslā. Par zīmīti biju aizmirsusi. Pieecēlus un piegāju pie margām. Paskatījos lejā. Bo šoka man izkrita tējas krūze un sašīda, pret zemi.