Kaķis
Deviņas dzīvības kaķim ir veltītas,
Viņa brūnās ķepas kamolā ir ietītas.
Zelta acis tevi klusi vēro,
Un ik pa brīdim viņa skatiens tev seko.
Kaķis klusi apguļas,
Un gaida, kad sāksies rotaļas.
Bet cilvēks ir aizņemts,
Kaķim kamols tiek atņemts.
Ar bēdīgām acīm viņš skatās,
Bet gar vaigu notek asaras vairākās kārtās.
Nabadziņš klusi nopūšas,
Pieceļas un seko vēja dvašai.
Bēdu pielieta sirds smagi sitas.
Asaras birst un birst bez mitas.
Kaķis ierauga spīdīgu rēgu,
Kas atgādina viņa tēvu.
Rēga kaķis iečukst ausī:
"Tev laiks saimnieku paklausīt un nedaudz pagaidīt,
Nevis asaras laist gar vaigu.
Saimnieks ar roku maigu
Noslaucīs bēdu grēdu."
Rēga kaķis aizcilpoja debesīs,
Kuras jaunas smaržas nesīs.
Bet skumjais kaķis ierauga savas ķepiņas miklas,
Asaras ir pārstājušas birt bez mitas.
Kaķis apgulsies un ar savu mīksto kažoku sildīsies,
Viņa sapņos viss piepildīsies...
