Nezinu, cik stundas mēs esam braukuši dažādās svešās automašīnās un tās nemitīgi stopējuši uz šoseju, bet beidzot mēs esam kādā glaunā audi automašīnā, kuras šoferis mūs solīja aizvest līdz pat pašai Parīzei.
Atspiežu muguru pret sasilušo ādas sēdekli un ieelpoju pēc piparmētrām smaržojošo gaisu salonā. Tas atvēsina un ļauj domām skaidrāk pārvietoties apziņā.
Pie stūres sēž ap kādiem gadiem 30 jauns vīrietis, tērpies tumši zilā uzvalkā. Viņam ir melni, ar želeju pieglausti, mati un bārda.
Ievēroju uz viņa pārāk labi koptās rokas stilīgu pulksteni, kura korpusu klāj spoži akmentiņi.
-Kāpēc braucat uz Parīzi, mis? - Vīrietis iejautājas klusā balsī, cerot nepamodināt guļošo Stefanu.
Kādu brīdi klusēju, nespēdama izlemt, vai man vispār būtu jārunā ar šo cilvēku, jo man nav nevienam jāatskaitās par to, ko es daru. Beigu beigās nolemju, ka vienkārši tā būs pieklājīg. Viņš tomēr mūs ved uz Parīzi un man nāksies kopā ar viņu pavadīt vairākas stundas.
-Mans puisis man vēlas parādīt Eiropu. - Iepīkstos.
-Ak, tā. Parīze ir skaista tikai naktī. - Vīrietis turpina. Mūsu skatieni sastopas viņa salona atpakaļskata spogulī. Viņam ir izteikti brūnas acis un ogles melnas biezas uzacis, kas veiksmīgi akcentē viņa sejas vaibstus, padarot tos vēl pievilcīgākus un stūrainākus.
-Kāpēc tā? - Atjautāju, mēģinot uzturēt sarunu un novirzīt domas uz kaut ko citu. Es tik ļoti vēlētos dzirdēt īsziņas signālu, ka varētu noplēst sev visus matus no galvas.
-Tā ir. Man patīk naktīs doties pie Eifeļa torni, lūkoties uz tā gaismām un cerēt, ka kaut kur pasaules otrā galā mana izredzētā dara kaut ko līdzīgu. - Viņš paraustot plecus, atbild.
Atspiežu pieri pret mīkstā galvas atbalsta un atbloķēju telefonu. Manu ekrānu daiļo selfijs, kurā Stefans cieši tur mani savās skavās virs Romas. Ja vien viss būtu tik elementāri..
Ar īkšķi pārlaižu pāri ekrānam, noglāstīdama mūsu abu sejas, lai gan man vairāk gribas domāt par to, kāpēc Daniels vēl nav devis par sevi nekādu ziņu. Vai tiešām viņš mani ignorēs? Varbūt aizrakstīt vēl kaut ko, tikai man nav viņa numura un kamēr tikšu līdz Parīzei, paies vairākas stundas.
Stefans ir sarāvies kamoliņā, piespiedis galvu pret stiklu, kurš ir norasojis viņa mutes daļā. Puisis klusām šņāc un nemaz nezina, par ko es domāju un kas mani nomāc.
-Kāpēc jūs piekritāt mūs aizvest? - Šoreiz es esmu tā, kas uzsāk sarunu.
Vīrietis ilgi klusē, savukārt, es vēroju viņa rožu kroni, kurš šūpojas turpu-šurpu, mašīnai traucoties pa šoseju.
-Kāpēc gan ne? - Viņš atbild ar pretjautājumu, - Man patīk izpalīdzēt jauniešiem. Tāpat vien jau jūs nebūtu balsojuši uz ceļa. - Viņš atbild, - Starpcitu, esmu Fernando.
-Es esmu Kamilla. - Atbildu, - Nezinu, kā lai jums par šo visu samaksā.. - Sajūtos neērti.
-Man neko nevajag, tikai pasaki, lūdzu, kāpēc tev ir tik skumjas acis, ja jau tu esi devusies ceļojumā kopā ar savu mīļoto.
Jūtu, kā vaigos iecērtas sārtums un ķermeni pārņem dusmas.
-Man nav skumjas acis! - Iesaucos pārāk skaļi. Stefans sagrozās, taču turpina gulēt.
Varbūt man viņam pastāstīt, kā patiešām jūtos? Fernando tāpat ir nepazīstams cilvēks, un visdrīzāk es viņu nekad vairs nesatikšu..
*
Stefans.
Pamostos no Kamillas balss, taču acis neatveru vaļā. Man negribas, lai viņa zinātu, ka es esmu nomodā. Iekārtojos ērtāk pret saulē sakarušo stiklu un atslābinos, lai gan katra nervu šūna ir satraukta gaidot, ko viņa īsti teiks.
-Mis, lai nu ko, bet mani tu neapmānīsi. Esmu redzējis pietiekami daudz tādu meiteņu, kuru acis atspoguļo salauztu dvēseli. - Vīrietis ierunājas. Paveru nedaudz acis, lai uzlūkotu Kamillu.
Viņa cieši vēro vīrieti, domājot, ko teikt. Aizturu elpu.
-Varbūt man arī ir skumjas acis, bet tā nav jūsu daļa. - Viņa nomurmina zem deguna uz izvelk no kabatas telefonu.
Kāpēc viņai tas ir vajadzīgs? Kam viņai telefonu, ja es esmu tepat līdzās, rokas stiepiena attālumā?
-Madame Adele tevi pārmācītu kā nākas. - Viņš tikai atbild, taču balss nav nikna. Kāda vēl madame? Kas viņš tāds ir? Suteners?
Kādu brīdi mašīnā valda gandrīz pilnīgs klusums. Fonā dzirdama klusa franču operas mūzika, kas rada mašīnā patīkamu atmosfēru. Man jau šķiet, ka Kamilla ignorēs to uzbāzīgo tipu, taču es kļūdos.
-Patiesībā jums taisnība. - Viņa sper laukā, - Man pietrūkst kāds cilvēks..
Viņa noteikti domā par Markusu.
-Vai tas ir kāds ģimenes loceklis? - Vīrietis turpina pratināt.
-Nē. - Kamilla uzreiz atbild un man iekšas sagriežas, - Tas.. tas ir sarežģīti. - Viņas balss noraustās.
-Tu viņu mīli, bet baidies sev atzīt, vai ne? Tu baidies, ka tas visu sabojās.. - Viņš apgalvo. Kas viņš īsti ir? Suteners, kurš specializējies psiholoģijā?
Atkal iestājas klusums. Ilga pauze, kas atgādina klusumu pirms vētras. Es zinu, ka būs gaidāms, kas ļauns, es to jūtu ar katru savu šūnu.
-Jā, laikam gan. - Kamilla beidzot atbild pārāk pārliecinoši, - Paldies jums, es laikam zinu, kā man tagad būtu jārīkojas. - Viņa atbild. Ko tas, ellē ratā, nozīmē? Vai viņa grasās mani pamest tā smerdeļa dēļ?!
Man ir grūti notēlot, ka vēl aizvien guļu, jo man trūkst gaisa un niez visas malas.
Viņa mīl kādu, un tas neesmu es. Tas ir tas sasodītais Daniels.
Man ir tikai viena izvēle - vai nu atbrīvoties no Daniela vai Kamillas, un es nedrīkstu ilgāk domāt.
Atveru acis un izstaipu notirpušos muskuļus. Kamilla izskatās pārbiedēta, bet tas man patīk.
Man patīk, ka viņai ir bail, jo es viņu pārmācīšu kā nākas.
