Kaspars bij māņticīgs un ar bipolāriem traucējumiem. Viņš ticēja, ka drīz izgudros laika mašinu. Tad viņš pats sev no nākotnes atsūtīs skaidro naudu. Kaspars pat bija iekārtojis sētā slēptuvi- vecu elektrības kasti, kurā ielikt piķi. Vīrietis katru dienu gāja pārbaudīt, vai kastē ir kas ielikts. Trešdienā par pārsteigumu tur bija iekšā ruds kaķis. Kā tu te ielīdi? Tas bija runcis, kurš skatījās tā , it kā te kādu pazītu. Kaspars oranži brūno kaķu tēvu aizdzina prom.
Bija salīga decembra nakts. Kaspars pēkšņi pamodās no spēcīgas dauzīšanās pie loga. Kas tur ārdās? Vīrietis pietuntuļoja pie aizkariem. Tur bija tas rudais kaķutēvs, uzlecis uz palodzes un ar priekšķepām dauzījās kā vreslinga aktieris. Uzmetis nekaunīgu skatienu, viņš nemaz netaisījās doties prom. Samiegojies Kaspars vicinājās ar rokām, sita pretī pie loga, spīdināja ar lukturi dzīvniekam acīs, bļāva un bolījās, rāva sev matus, lēkāja augstāk par zemi. Nekas nelīdzeja aizdzīt teroristisko traucētāju. Kaspars ielīda atpakaļ savā migā. Gribējās gulēt, bet kaķulis turpināja logu sist un kretinēt. Vīrietis domāja kā lai aizved to rižo kaitēkli kaut kur prom. Uz 10 km tālo Staldzeni? Tur kādreiz pašvaldības policija veda citiem traucējošus cilvēkus. Pēdējais gadījums bija kad mežā tika izlaists 100 gadus vecs tantuks un pēc tam viņa tika atrasta auksta. Kopš tās dienas laikam viņi ļaudis uz to mežu vairs tā īsti neved. Kā lai tiek vaļā no tā uzbāzīgā kaķa? Veikt kaķa slepkavību? Auksti sviedri sāka tecēt pār Kaspara matiem! Ko tad būs vecumdienās citiem pastāstīt par saviem labajiem darbiem? Kā es piebeidzu minku? Ja sirdsapziņa pēc tam nograuzīs, tad es nolikšu karoti, un es nevarēšu apkrāpt valsti ar savu ilgdzīvošanu. Šī jaukā valsts man neko nepaliks parādā, sprieda Kaspars, es visas pensijas izņemšu kā parādu piedziņas kompānija, kas ir klāt kā caureja pašā īstākajā mirklī. Un ja nu runča nemirstīgais gars pēc tam man atriebjas un uzsūta peļu un žurku epidēmiju?
Kaspars jau bija piedzīvojis peles savā migā. Tās līda viņam gar matiem kamēr viņš ne visai aizmidzis snauduļoja. Toreiz viņš pat vienu bija nositis ar spilvenu, nav labāka ieroča cīņā ar pelēm par to. Ar žurkām gan bij savādāk, jo tās bija viedas. Ja kāda uzkāpj uz metāla lamatas, bet tomēr izdzīvo, tad atcerējās to tik labi, kā, ka divi plus divi ir vienāds ar četri. Lai likvidētu žurku , bija jāizmanto armijas kaujas taktika- mainīt lamatu vietas, izmētāt vecas saņurcītas avīzes, lai radītu apjukumu grauzējā. Žurkas sazin kādā veidā zināja ka pārtika glabājas tieši ledusskapī un grauza tam to gumiju durvīs. Uz grīdas palika tikai baltas plastmasas skaidas nu gluži kā pēc elektriķa, kas vadus velk.
Nākamajā mēnesī vēl bija dažas epizodes, kad Rudais līda klāt pie Kaspara tad kad viņš bija sētā, kaķis, iespējams, bičoja pārtiku vai vienkārši gribēja tikt iekšā sasildīties. Kaspars tik trenca rudo bomzi prom. Nekauņa pamūk vienu metru tālāk un pēc tam atgriežas, it kā nekas nebūtu noticis. Pabaro tik to gangsteri vienu reizi, pēc tam nekad netiksi vaļā... Vispār Kaspars sprieda, ka tas varētu būt kaut kādu kaimiņu kaķis.
Kaspars par gaidāmo naudu taisījas pirkt sporta autiņu. To bez jumta, gaismas ātruma kabrioletu. Zaķu magnētu. Tad viņs izbrauks meitenēs, tik jāsagaida, kad pats sev atsūtīs to lielo naudu no nākotnes un būs uz zaļā zara. Un tad atā atā roltoni, atlaižu kartes, lētie veikali, desa bez gaļas, čīkstoši velosipēdi un zivju asakas.
Kaspars jau reiz bij braucis ar kabrioletu. Ar tā dēvēto žiguļjetu. 20 gadus atpakaļ daži jaunieši nopirka žiguli no čigāna par 40 latiem, tad tam nozāģēja jumtu un vizinājās, līdz to atņēma muņiki, kuri smaidīgi ar to aizbrauca uz maksas stāvvietu. Citreiz jau saule spīd, bet tik uz īsu brīdi.
Kādā parastā ceturtdienā Kaspars pārbaudot savo tukšo laika mašīnas naudas kasti atcerējās par to briesmigo runci. Tas šeit kaut kā bija ielīdis, laikam ar ūsām atmūķējis to slēdzeni un, hops, īekšā tusēties. Kaspars pēkšņi salecās: "Pag , ja nu es pats sev to brūno nelaimi atsūtīju no nākotnes? Es taču nevarētu būt tik stulbs, ne?" Kaspars sāka apsvērt visādus reālus un utopiskus variantus. Ja nu nākotnē beidzās skaidrā nauda un cilvēce sāka norēķināties ar dzīviem kaķiem? Ja nu tur bija atomkarš un nākotnes Kaspars glāba pats savu runci no iznīcības?
Dažas lietas jau nevajag šai dzīvē darīt, kā, piemēram, skatīties kā desas taisa, kā dzemdē, nevajag pārāk bieži savu dzimumu mainīt. Mode gan spiež mūs darīt dumjākās lietas. Piemēram, agrāk īsti džeki grieza nost saviem podziņu telefoniem antenas, bet tagad nošņāpj kaut ko citu. Slikts veids kā zaudēt lieko svaru. Lielās kooporācijas grib sajaukt dzimumus, aizliegt cilvēkiem turēt naudu un īpašumus, kā arī iznīcināt brīvdienas. Valdības savā alkatībā kratījās klāt pie cilvēkiem ik vienā šķirbā. Šobrīd aktuāls bija kaķu un suņu nodoklis, kā arī skrejriteņu nodeva. Tos braucamos viņi dēvēja par stāvdrāžiem, kas liecināja, ka ar humora izjūtu valstī vēl viss ir kārtībā. Nākamais bija ieplānots kājāmgājēju nodoklis, kuru aprēķinās pēc apavu izmēra, kurš būs obligāti jāreģistrē CSDD. Nez kā to aprēķinās vietējam Andrim, kuram viena pēda ir lielāka par otru, vai kādam nabaga invalīdam, kas ir zaudējis kādu kāju?
Ja kāds neticēja Dievam, tad viņš vismaz varēja ticēt premjerei, un katru viņas runu internātā noklausīties vismaz četras piecas reizes atkārtojumā, ieklausoties viņas samtainajā balsī, kas sildīja sirdi kā sinepju plāksteris uz dibena, ar prieku gaidot jaunos nodokļus, jo tie stiprināja patriotismu un pašapziņu.
Kaspars pa dzīvi bija optimists, jo viņam tā glāze vienmēr bija par pusei pilna, un, ja tā nebija , tad vīņš to papildināja līdz pusei, kā to optimisti dara, jo tikai pesimistiem vienmēr bija pustukšas glāzes.
Šodien Kaspars klausījās ziņas. Tur stāstija cik labs esot kukaiņu proteīns, cik tas uzturvērtīgs un ar piecu karātu kalorijām, cik ilgtspējīgs salīdzinājumā ar ierastajiem roltoniem, cik to viegli sagatavot jo to pat nevajag pagatavot. Visi stilīgie un influenceri to ēdīšot. Viņi jau nekad nemeloja, jo pat miera prēmija bija tam zinātniekam, kurš izgudroja dinamītu.
Tā nu Kaspars izgāja uz ielas meklēt kukaiņus. Kaimiņs mazgāja savu auto, Kaspars tā starp citu apvaicājās, vai viņs kaut ko zinot par oranžu nekaunīgu runci. Tas otrs teica, ka tas Rudais jau te sen vazājoties, piederot kaut kādiem saimniekiem, kas bieži ceļo un nerūpējas ne par ko. Morāla nasta kā smags piectonnu akmens nokrita vīrieša pleciem. Kaspars turpināja meklēt vaboles un no laimes raudāja. Nekas jau tā nebiedē kā neziņa. Neesmu pats sev atsūtījis to trako kaķi!
Beigas.
