Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #112
***
Es locījos un vārtījos pa gultu un tad sastingu, kad ieraudzīju, kaut ko galīgi ne līdzīgu cilvēka smaidam, vērojot mani caur logu. Mana sirds gandrīz apstājās, kad sapratu, ka tas ir atspulgs.
***
Es sāku iekārtot savu puiku gulēšanai un viņš man lūdza, lai pārbaudu vai nav briesmoņu zem gultas. Es pieliecos un ieraugu viņu, vēl vienu viņu zem gultas, trīcot skatoties un pretī un sakām:"tēti, kaut kas ir uz manas gultas."
***
Esot viens pats savā istabā viegli nošķaudījos. Atskanēja "uz veselību"
***
Mēs tik lepni smaidījām, kad mūsu meita iekāpa savā skolas autobusā, savā pirmajā skolas dienā. Mēs gandrīz noģībām, kad īstais autobuss piebrauca pāris minūtes vēlāk.
***
Es mīlu nirt dziļākajās okeāna daļās, kur tu nemaz nevari redzēt dzelmi. Šoreiz es pat neredzu virsmu.
***
Ir pagājušas 315 dienas, kopš katastrofas sākuma. Ir pagājušas 187 dienas kopš man radās aizdomas, ka es varētu būt vienīgais izdzīvotājs un 3 dienas, kopš mēs atradām viens otru misenē, kas palikusi pāri no šīs pasaules un atguvām cerību. Es esmu bijis viens tik ilgi, ka aizmirsu, ka iedomāti kompanjoni ir pirmā pazīme par infekciju.
***
Pasaules gals 2012. gadā nebija pareģojums. Tas bija ieteikums. Labāk būtu paklausījuši, jo tagad klāt ir viņš.
***
Man sāka izskatīties, ka manas eļļiņas un zālītes ir palīdzējušas un novērsušas manus simptomus. Tagad neredzu ne mazāko vajadzību brīdināt pārējo grupu par to, ka mani sakoda.
***
"Tu izskaties pēc Nāves," viņš teica, saraucot uzacis ar aizdomu pilnu skatienu. Plats, apmierināts smaids pārņēma mani, priekā, ka mani atpazīst un es aizķēru viņu ar savu izkapti un aizvilku dziļi nekurienē.
