Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #109
Mans četrgadnieks teica, ka viņam gribētos kaut cilvēkiem nebūtu jāklauvē. Es viņam pastāstīju par to, kas ir durvju zvani. Viņš man palūdza, lai uztaisu vienu uz viņa loga.
***
Es esmu rakstnieks. Es pabeidzu rakstīt šausmu stāstu, to noslēdzot ar vārdu "beigas." Tad mana tastatūra, pati no sevis tam pierakstīja klāt "tuvojas."
***
"Mammu, mans draugs atnāks ciemos," teica mana meita priecājoties par viņas iedomu draugu. Un tad ieslēdzās gaisma, kas strādā uz kustību sensora.
***
"Vai tev ir bail no tumsas?" Šie bija pēdējie vārdi, ko dzirdēju pirms man aiz muguras sašķīda spuldze.
***
Mana drēbju skapja durvis atvērās ar skaļu čīkstoņu, liekot man salēkties. Es izlikos, ka noticēju tam, kā viņš mēģināja man novērst uzmanību un nepamanīju viņu notupošos manas istabas stūrī.
***
Redzot saulrietu pār meža koku galotnēm, asinis sastinga manās dzīslās. Es zināju, ka man ātri jāatrod patvērums, savādāk, es nepārdzīvošu nakti.
***
Manas meitas smaidošā seja sagaidīja mani pie garāžas, kad atgriezos no smagas darba dienas. Kur ir viņas pārējais ķermenis?
***
Es nevaru pakustēties, paelpot, parunāt vai dzirdēt un visu laiku viss ir tik tumšs. Ja es būtu zinājis, ka būs tik ļoti garlaicīgi es būtu bijis kremēts.
***
Viņa jautāja, kāpēc es tik smagi elpoju. Es tas nebiju.
***
Uzaugot kopā ar suņiem, kaķiem un citiem zvēriem, durvju skrāpēšanas skaņas nebija nekas īpašs, ātri pie tā pieradu. Bet tagad, kad dzīvoju pilnīgi viens, šīs skaņas satrauc krietni vairāk.
***
Neskaties sev aiz muguras. Tam nepatīk, ka to redz.
