Tukšums0

Aāāāāā….. palīgā! Ko tu dari? Esi jukusi?!

 Sauc mana galva. Es eju taisnā ceļā pie viņas nolēmusi pateikt visu ko domāju. Es pieeju atveru muti un klusi nočukstu

-Tu esi muļķe…..

Diemžēl viņa to vairs nedzirdēja, jo bija sacēlies kautiņš un viņa bija aizskrējusi to skatīties. Es aizskrienu negribu to vairs redzēt.

Tikai iesēžoties autobusā pamanu mazu lāsīti uz vaiga. Vai tā ir asara vai lietus lāse? Nezinu. Galvā ir putra. Mana galva saka

-Es jau teicu! Vajadzēja mani klausīt!!!

Kaut es varētu izslēgt smadzenes. Kas ir ka neesmu pieaugsi? Tad vismaz varētu piedzerties!

Aaaa…. es pat nezinu kurā autobusā es iesēdos !

-Atvainojiet, kurš šis ir autobuss?

Es pajautāju blakus sēdošajam vīrietim.

-Ammmm, astotais.

Viņš samērā nepārliecinoši atbildēja.

-Paldies.

Vismaz braucu uz pareizo pusi. Lai gan vajadzēs mazliet paiet kājām, bet tas pat ir labi. Ceļš iet caur mežiņu. Es atceros to dienu kad mamma man pateica ka pārvācamies. Toreiz tā man likās traģēdija. Es pievācu mammas somiņu un pazudu uz nedēļu. Toreiz es aizbraucu un kādu mazu miestiņu un izstaigāju visus bārus un klubus. Tad man likās ka mamma nomierināsies  un izlems nekur nebraukt, bet es kļūdījos. Kad atbraucu mājās neviena nebija tikai pie telefona zīmīte:

„Esmu pie Marijas 3. Datumā braucu uz Londonu, ja kas tava biļete ir uz virtuves galda. Nauda kur parasti. Pietiks kādam mēnesim. Tu jau esi liela takā izlem pati”

Mjā tas izklausās pēc mammas. Viņa vienmēr lūdz palīdzību citiem, viņa nekad netiek viena galā. Mēs ar mammu esam ļoti dažādas piemēram es visu esmu pieradusi darīt pati laikam jau tāpēc ka tētis mūs pameta un mamma iekrita dziļā depresijā. Viņai bija vienalga gan par atzīmēm, gan par kompāniju kurā es tusējos. Tā kopš 12 gadu vecuma es skolu apmeklēju reizi mēnesī. Principā sajūtas bija tādas pašas kā dzīvojot vienai.  14 gados es jau biju pabijusi policijas iecirknī, pīpējusi, dzērusi un visu citu. Toreiz es tusējos tikai ar tiem kam ir bija ap 18. Un tā es arī augu. Es nemūžam nebūtu braukusi ja vien nebūtu Elzas. Tā laikam bija vienīgā normālā meitene ar kuru es draudzējos. Viņa man iestāstīja daudz ko superīgu par pasauli un viņa domāja ka varu sākt ar Londonu. Tad nu es sametu somā visu nepieciešamo. Paņēmu telefonu, biļeti, naudu, un ieliku mazajā rokassomiņā. Pēc tam  gaidīju taksi. Mani pārņēma tik dīvaina sajūta. Es šeit biju dzīvojusi visus savus 17 gadus. Es šeit esmu mācījusies sadzīvot ar savu vārdu: Fanija Džounsa. Labi jau labi uzvārds ir parasts, bet vārds ir diezgan murgains laikam jau tāpēc man viņš patīk.  Tā taksis jau ir pārgaidījies noteikti. Es pārskaitu naudu pārbaudu telefonu un dodos pretī izaicinājumam.

Taksis pretīgi oda. Man palika slikta dūša. Pie stūres kaut kāds vecis visu laiku murmulēja nevarēja pagulēt. Tāpēc vienkārši galvu atpiedu pret stiklu un domāju kā izskatās tādā zemē kā Londonā. Bāc, mašīna strauji bremzēja un es ar galvu ietriecos priekšējā sēdeklī.

-Meitenīt, atbraucām. No jums 40 dolāri.

-Jā, jā lūdzu.

Es izkāpu no mašīnas. Mašīna strauji aizbrauca. Izvilku biļeti pārbaudīju laiku un datumu. Viss bija pareizi. Nu tad ejam. Durvis bija lielas un stiklotas. Kad tām gāja cauri satraukums auga augumā.