10 bīstamākie dzīvnieki Eiropā3

Vidusjūras melnā atraitne

Tā ir citu bēdīgi slaveno melno atraitņu zirnekļu tuvs radinieks un tiek plaši uzskatīts par indīgāko zirnekli Eiropā. To var atrast visās Vidusjūras valstīs un līdz pat Kazahstānai, kur to sauc par stepju zirnekli.

Tāpat kā citiem Latrodectus ģimenes locekļiem, Vidusjūras melnajai atraitnei ir spēcīga inde. Sākotnējais kodums var justies kā adatas dūriens, taču tas var izvērsties par intensīvām sāpēm. Vēl viens stāvoklis, kas pazīstams kā latrodektisms, dažos gadījumos var rasties ar tādiem simptomiem kā svīšana, muskuļu spazmas, apgrūtināta elpošana, neregulāra sirdsdarbība, slikta dūša un vemšana. Šādi gadījumi ir jāuztver nopietni, jo retos gadījumos tie var izrādīties letāli.

Šķiet, ka kamieļiem ir mazāk paveicies, kad šie zirnekļi viņus sakož. Kazahstānā, kur šos melnās atraitnes zirnekļus sauc par “Karakurtu”, ir saņemti vairāki ziņojumi par kamieļiem, kas mirst pēc kodieniem.

Āmrija

Gar polāro loku sastopamajai āmrijai ir leģendāra mežonīguma reputācija. Neskatoties uz to, ka tiem ir apmēram tāds pats svars kā vidēja lieluma sunim, šiem druknajiem superāpšiem ir pietiekami daudz spēka, lai pieveiktu laupījumu, kas vairākkārt pārsniedz viņu pašu lielumu. Patiesībā ir stāsts par āmriju, kas nogalināja polārlāci, kad viņi kopā atradās vienā zoodārza iežogojumā. Āmrija nekavējoties metās pie lāča rīkles un turējās līdz tas nosmaka. Ar tādiem stāstiem nav daudz šaubu, ka āmrija varētu nogalināt cilvēku.

Ne tikai āmrijas spēks padara to par tik efektīvu plēsēju, bet arī acīmredzami baiļu trūkumu, ko viņi kompensē ar tīru mežonību. Kad viņi ir izdarījuši savu lēmumu, viņi cīnīsies līdz nāvei.

Arī attiecībā uz dabīgajiem ieročiem āmrija neatpaliek. Viņiem ir neticami spēcīgi žokļi, kas spēj pārkost kaulus vai sakost sasalušu gaļu. Viņu lielizmēra ķepas darbojas ne tikai kā sniega kurpes, bet arī nēsā tikpat liela izmēra asus nagus. Lai gan tiem var nebūt adamantija kā viņa Marvel vārdamāsai, tie noteikti ir efektīvi slepkavas.

Dienvideiropas odze

Jūs, iespējams, nebūsiet pārsteigts, dzirdot, ka Eiropa ir diezgan tuvu pasaules čūsku bīstamības saraksta apakšai, krietni aiz Antarktīdas. Šeit īsti nav nevienas čūskas, kurai būtu pietiekami daudz indes, lai nogalinātu visas pasaules peles vai kaut ko tamlīdzīgu. Tomēr patiesībā ir dažas patiesi bīstamas čūskas, kas visas pieder pie odžu dzimtas.

Dienvideiropas odze, iespējams, ir visbīstamākā no Eiropas čūskām. Tā ir sastopams visā Dienvidrietumu Eiropā, un, tāpat kā visām odzēm, tām ir sarežģīta indes piegādes sistēma; lielie izvelkamie ilkņi ir dobi, injicējot indi upurim kā ar zemādas adatu.

Tiek lēsts, ka, ja tos neārstē, aptuveni 4% kodumu būs letāli. Lai gan vairums cilvēku izdzīvo, kodumi ir ārkārtīgi nepatīkami – no koduma izstaro intensīvas sāpes, jo vieta uzbriest un dažreiz kļūst gandrīz melna. Papildu simptomi var būt hemorāģiskā nekroze (asinsvadu sabrukums), kas var ietekmēt acis, izraisot smagus redzes traucējumus. Var būt arī nieru bojājumi, kas var izraisīt nāvi.

Eirāzijas vilks

Lai gan cilvēkēdāju vilku bari Eiropā par laimi ir pagātne, nav nejaušība, ka lielais sliktais vilks ir pasaku šausmu materiāls. No 1362. līdz 1918. gadam Francijā vien bija gandrīz 7600 dokumentētu gadījumu, kad vilki nogalināja cilvēkus. Āzijā vilki ir bijuši atbildīgi par vairāk uzbrukumiem nekā citi lielie zīdītāji kopā. 20. gadsimtā šie skaitļi dramatiski samazinājās, taču tie kalpo, lai ilustrētu šo dzīvnieku potenciālu nogalināt.

Mūsdienu Eiropā lielākais uzbrukuma risks pastāv tādās Baltijas valstīs kā Latvija, Lietuva un Igaunija. Šķiet, ka vilku kodumi nav nekas neparasts, taču nav ziņu par neseniem nāves gadījumiem. Parasti vilki cenšas izvairīties no saskarsmes ar cilvēkiem, un pat tad, kad tas notiek, tie parasti nav konfrontējoši. Viens izņēmums ir nikni vilki; tikai doma par to rada bailes.

Arī vilku uzbrukumi pēc visa spriežot ir diezgan nepatīkami. Tie ir vērsti uz vājākajiem, visneaizsargātākajiem, kas parasti nozīmē bērnus, kam seko sievietes. Kad upuris ir nogāzts, vilki izplēš ķermeņa dobumu un dodas tieši uz iekšējiem orgāniem.

Brūnais lācis

Lācis ir Krievijas simbols, taču pēdējos gados (galvenokārt ES biotopu direktīvas dēļ) to skaits un izplatības areāls ir ievērojami palielinājies. Tagad visā kontinentālajā Eiropā ir aptuveni 20 000 lāču.

Ņemot vērā brūnā lāča izmēru un spēku, būtu grūti to atstāt neiekļautu šajā sarakstā. Eiropā sastopamie brūnie lāči parasti sver no 250 līdz 400 kg. Lai gan tas ir ievērojami mazāk par lielākajiem grizli lāčiem, tiem joprojām ir tādi paši masīvi nagi un spēcīgi žokļi. Uzbrūkot, lācis iekodīs sejā, mēģinot atspējot pretinieka žokli – un, ņemot vērā, ka lāča kodums ir spēcīgāks par lauvas kodienu, tas, visticamāk, izdosies. Ja tā nenotiks, tad, iespējams, pietieks vienas ķepas sitiena – domā, ka supersmagā svara bokseris satiekas ar Frediju Krīgeru.

Neskatoties uz to, ka lācis ir kautrīgs un izvairīgs, pēdējos gados ir pieaudzis uzbrukumu skaits mājlopiem, kas tiek attiecināti uz lāčiem. Kopš 1999. gada Itālijas ziemeļos vien ir ziņots par vairāk nekā 250 lāču negadījumiem, un daži no tiem ir saistīti ar cilvēkiem. Viens no nopietnākajiem un nesenajiem gadījumiem bija saistīts ar neizprovocētu uzbrukumu skrējējam, kura rezultātā viņš uz mēnesi tika hospitalizēts.

Statistiski šķiet, ka lāči patiesībā ir bīstamāki nekā vampīri Transilvānijā. 2004. gadā šajā Rumānijas reģionā mežā uzbruka viens lācis. Vispirms uzbrūkot grupai, kas lasīja sēnes, pieci palika kritiskā stāvoklī. Pusstundu vēlāk tas pats lācis nogalināja cilvēku un smagi ievainoja divus citus.

Citā incidentā netālu no tās pašas vietas, kurā bija iesaistīti trīs lāči, divi vīrieši guva smagus ievainojumus, kad viņiem uzbruka, izejot no mājas.

Lielā baltā haizivs

Ikviens zina, ka lielās baltās haizivis ir sastopamas Austrālijas, Kalifornijas un Dienvidāfrikas krastos. Lielākā daļa cilvēku nezina, ka tās ir sastopamas arī Vidusjūrā. Un šīs haizivis savu klātbūtni ir likušas manīt gadu gaitā, tām piedēvējot aptuveni 40 uzbrukumus, tostarp vairākus nāves gadījumus.

Vidusjūrā ir ne tikai vienkārši haizivis, bet arī šķiet, ka tie ir vienas no lielākajām pasaulē. Vienā pētījumā tika minēts, ka 7 no 13 lielākajām haizivīm, kas jebkad nofotografētas kā Vidusjūrā dzīvojošas, tostarp trīs, kuru garums pārsniedz 7 metrus.

Šīs masīvās baltās haizivis galvenokārt ir nozvejotas Dienviditālijas krastos, bet citas ir nozvejotas pie Slovēnijas, Maltas un pat Francijas. Uzbrukumu ziņā šķiet, ka Grieķija ir Vidusjūras reģiona haizivju uzbrukuma galvaspilsēta. Kopš uzksaites sākuma Grieķijā ir bijuši 9 līdz 12 nāves gadījumi, no kuriem lielākā daļa tika attiecināti uz haizivīm.

Mežacūka

Lai gan mežacūka (Sus scorfa) ir cūku dzimtas loceklis, gandrīz visas līdzības ar to arī beidzas. Šie dzīvnieki ir savvaļas, pūkaini, lieli un var būt ļoti agresīvi. Tie sver līdz 200 kg un ir bruņoti ar asiem ilkņiem, kuru garums ir līdz 10–12 cm, un tie ir milzīgi dzīvnieki. Mežacūkas ir arī ātras; tās var sasniegt maksimālo ātrumu gandrīz 45 km/h.

Tātad, mēs esam noskaidrojuši, ka šīs cūkas, kas lieto steroīdus, ir vairāk nekā spējīgas nogalināt cilvēku, bet vai tā ir? Diemžēl jā. Gadu gaitā ir bijuši diezgan daudzi uzbrukumi, un šķiet, ka tie pieaug, jo mežacūku skaits pieaug. Kopumā šķiet, ka šie uzbrukumi notiek ap riestu sezonu (no novembra līdz janvārim) un gadu gaitā ir izraisījuši vairākus nāves gadījumus. Vairums uzbrukumos cietušo gūst kāju traumas no kuiļa ilkņiem, tomēr kuilis var uzbrukt atkārtoti, līdz upuris kļūst pilnīgi rīcībnespējīgs, un noteikti ir bijuši gadījumi, kad cilvēkiem tiek uzšķērsti.

Kamēr mežacūkas uzbrūk cilvēkiem tikai aizsardzības nolūkos, ir bijuši gadījumi, kur tās ir medījušas jērus baros un, tāpat kā cilvēki, ēd gandrīz jebko.

Polārlācis

Polārlācis ir viens no retajiem dzīvniekiem, kas tīši un bez provokācijas nogalinās cilvēkus. Lai gan parasti tikai izsalkuši lāči stāsies pretim cilvēkiem, šāda tikšanās ar pasaulē lielāko (un spēcīgāko) sauszemes plēsēju, visticamāk, beigsies vienā veidā. Šis lācis sver līdz pat 10 reizēm vairāk nekā vidusmēra vīrietis un tā garums ir gandrīz 3 metri, ja tas stāv uz pakaļkājām.

Kamēr citas lāču sugas ir visēdāji, polārlācis ir tīrs plēsējs. Zobi atspoguļo to, ka tie ir lielāki un asāki, tomēr uzbrukuma metode ir nedaudz līdzīga; kodums galvā, lai saspiestu tā upura galvaskausu. Ir maz iespēju izbēgt, ja kāds no šiem zvēriem pieķersies pie jums. Viņi spēj skriet tikpat ātri kā olimpiskais sprinteris un vēl labāk peldēt. Vienā no gadījumiem fotogrāfam, kuram pēc īsas pakaļdzīšanās izdevās aizkļūt līdz automašīnai, lācis izrāva automašīnas durvis. Viņam paveicās un izdevās aizbraukt neskartam.

Atšķirībā no daudziem tā dēvētajiem bīstamajiem dzīvniekiem, leduslāču radītie draudi tiek uztverti ļoti nopietni vietās, kur tie ir sastopami. Norvēģijai ir plaši protokoli, kas jāievēro, veidojot nometni leduslāču teritorijā. Tie ietver; trauksmes vadu uzstādīšana ar mazām sprādzienbīstamām ierīcēm, lai atbaidītu lāčus, un bruņots naktssargs. Vienā nesenā gadījumā tūristu grupai tika uzlikts naudas sods, kad tā nogalināja lāci, kas uzbruka nometnei. Varas iestādes paziņoja, ka grupējums nav veicis nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai novērstu uzbrukumu.

Neveiksmīgākai britu skolas bērnu grupai lācis uzbruka kempinga laikā Norvēģijas Svalbāras salās. No 12 cilvēku grupas uzbrukumā viens gāja bojā un četri tika smagi ievainoti