-5-
Sameklēju telefonu un uzreiz zvanīju Keitai.
-Beidzot. Es jau domāju, ka esi nomirusi no paģirām, - es vēl neko nebiju pateikusi, kad viņa jau iesāka.
-Tu atceries, ka ar mums vakar bija kopā Džareds Leto?
-It kā, jā, bet es domāju, ka tas bija kaut kāds sapnis vai kas tamlīdzīgs. Ja tu man tagad to jautā, - viņa ieturēja pauzi, - mēs vakar tusējām kopā ar Džaredu Leto.
-Mhm. Viņš tikko bija atbraucis pie manis un izstāstīja, kas vakar notika. Es laikam nemaz negribēju zināt, ko vakar esmu izdarījusi, - es nervozi iesmējos.
-Ak, Dievs! – Keita kliedza, - Viņš bija pie tevis. Ak, Dievs! Es neticu tam ko dzirdu, - viņa vēl joprojām kliedza.
-Aha. Es esmu viņam parāda vakariņas, tāpēc viņš šodien nāks pie manis uz vakariņām. Tikai kā draugs, - pēdējo teikumu es pateicu, jo zinot Keitu viņa, savīs visādās intrigas.
-Ārprāts! Es neticu tam ko dzirdu.
-Es pati neticu tam, kas noticis. Bet tu nevienam neko nesaki, ja pateiksi, galva nost, - es viņai draudēju.
-Labi, labi. Kā jūties?
-Tā it kā pār mani būtu pārbraukuši 20 tanki. Galvas sāpes mani nobeigs. Kā pati?
-Tāpat. Bet vismaz beidzot es tevi dabūju uz kādu klubu.
-Nākamreiz mēs iesim uz hokeju, - es nosmējos.
-Labi, man liekas, kā tā arī būtu viss prātīgāk, vismaz būs kāda drošība, ka mēs nepieliesimies.
-Man jāiet, jāsakārto māja, tāda sajuta, ka te valdījis orkāns.
-Atā, Saulīt!
-Atā.
Izdzēru kafiju un devos kārot istabu. Iegājusi istabā manas rokas, bezspēka nošļuka gar sāniem. Kā es šo visi sakārtošu? Es domās sev uzdevu jautājumu. Ieslēdzu mūziku un aizgāju uz guļamistabu un iekritu gulta. Es esmu pārāk slinka. Man vajag vēl mazliet miega.
***
Es pamodos uz grīdas ar sāpošām kājām un nosiekalotu seju.
-Bāc! – es sevi nolamāju.
Izvilku no bikšu kabatas teflonu un ieskatījos pulkstenī, kas rādija, ka ir pusē 6.
-Dubults bāc! – atkal skaļi sevi nolamāju.
Es neko nepaspēšu izdarīt. Nu kāpēc, tev bija jāizmieg. Es domās sevi lamāju. Piecēlos un apsēdos uz gultas malas.
-Saņemies, tev tas ir jāizdara, - es sevi centos uzmundrināt, - Tu to vari Mišela!
Saņēmos un devos uz istabu. Mūzikas centrs vairs neatskaņoja nevienu dziesmu, tāpēc uzliku pa jaunu ‘’Nevermind’’ un sāku kārot. Vienkārši neiedomājami, cik ātri es cenotos visu izdarīt. Es jau gandrīz biju visu sakārtojusi, kad atskanēja durvju zvans.
-VELNS! – es nobļāvos tik skaļi, ka pat aiz durvīm stāvošais viesis varēja to dzirdēt. Nogriezu mūzikas centru mazliet klusāk, un devos atvērt durvis.
-Čau vēlreiz, - Džareds pasmaidīja.
-Čau, - es atbildēju zombija balsī.
-Atkal gulēji?
-Jā. Laikam nekas mani no tā neatturēs, - es nervozi iesmējos, - Nāc iekšā. Nes uz virtuvi visas mantas, - es viņam noteicu, kamēr pati devos uz savu istabu uzvilkt kaut ko ērtāku.
Sameklēju savas sporta bikses un Merlina Mensona krekliņu. Ātri pārģērbos un devos uz virtuvi.
-Oho. Kāds te laikam ir smagās mūzikas cienītājs.
-Aizveries, Leto! Es tik ļoti gribu ēst, ka tepat uz vietas nomiršu.
Kad jau bijām gandrīz visu pagatavojuši, es atcerējos, ka Džareds ir vegāns.
-Tu taču neiebildīsi vienu dienu neēst gaļu. Šādā veida tu pasargā 1 dzīvnieciņu, - viņš man paskaidroja.
-Es esmu dzimusi, lai ēstu, nevis ēdu, lai dzīvot. Lūk, arī izskaidrojums, kāpēc es neesmu ar modeles cienīgu augumu, - es uzsitu sev pa vēderu, pierādīdama to.
-Nav jau tik traki, - viņš man uzsmaidīja.
Mēs visu laiku pļāpājām un uzzinājām viens par otru visādus jaunumus. Džareds nemaz nebija tāds riebeklis kā es biju iedomājusies. Mums pat bija diezgan daudz kopīga.
Beidzot vakariņas bija gatavas, un es varēju beidzot paēst. Džareds tikai noskatījās, kā es uz šķīvja saliku milzum daudz makaronu.
-Var redzēt, ka tevi neietekmē arī fakts, ka tavā mājā ir rokzvaigzne.
-Manā dzīvoklī varētu būt kaut karaliene, es ēstu daudz tāpat, - es sāku smieties.
Ēdām vakariņas praktiski klusējot, jo es biju pārāk aizņemta ēdot, lai runātu ar Džaredu. Es jau cēlos, lai novāktu traukus, bet mani apsteidza Džareda rokas.
-Es novākšu, - viņš draudzīgi noteica.
-Paldies, - es apmulsusi noteicu, - Mēs varbūt varētu paskatīties kādu filmu? – es klusi ieminējos.
-Kāpēc gan nē? Man laika ir tik daudz cik vēlos.
-Kādu skatīsimies?
-Kas tev patīk?
-Varētu noskatīties ‘’Hangovers 2’’?
-Protams.
-Es aiziešu sameklēt DVD, kamēr tu nomazgāsi traukus.
Es jutos tā it kā mēs būtu pazīstami visi mūžu. Bet mēs bijām pazīstami tikai 2 dienas. Tas ir par ātru Mišela. Neviens nespēj iemīlēties 2 dienu laiku. Pat tu nē. Es sameklēju filmu un ieliku DVD aparātā.
-Tev mājās gadījumā kaut kur nav noslēpts popkorns?
-Ir, - es aizgāju uz virtuvi un atvēru atvilkni un izņēmu krājumus.
-Oho. Tu vai nu daudz skaties filmas, vai arī tev ļoti garšo popkorns, - viņš iesmējās.
-Abi varianti nav nepareizi, - es atsmēju viņam atpakaļ.
Uzsildījām popkornu un devāmies uz istabu skatītes filmu.
***
Es aizmigu, es laikam nekad nenoskatīšos šo filmu. Jutu, ka guļu uz kāda pleca un tad es sapratu, ka vēl joprojām neesmu viena. Filma jau gāja uz beigām, to es spriedu pēc tā, ka norisinājās kāzu ceremonija. Es nocēlu savu galvu no Džareda pleca un, aizsmakušā balsī kaut ko, nesaprotami nomurmināju, saņēmos un vēlreiz mēģināju pateikt kaut ko loģisku.
-Kāpēc tu mani nepamodināji?-
-Tu izskatījies tik mierīga, ka man palika žēl tevi modināt.-
-Kā tad? Es beidzot gribu noskatīties to filmu, bet tu mani no tā atturēji, jauki,- es ironizēju.
-Gan jau gadīsies vēl kāda iespēja noskatīties šo filmu.-
-Cik ir pulkstenis?-
-Gandrīz 11.-
-Tu nevēlies iet? Man vajag mazliet laika sev.- es viņam uzsmaidīju un runāju, cik mierīgi vien varu, jo es vēl joprojām biju paranojā par to, ka es aizmigu uz Džareda Leto pleca un vēl visam pa virsu es ar viņu ēdu kopā vakariņas.
-Protams. Es jau arī domāju, ka man jāiet,- viņš piecēlās no dīvāna un devās uz durvju pusi.
-Man bija jauks vakars. Paldies tev par to, - es pateicīgi noteicu.
-Man arī. Prieks, ka tev patika, - viņš pieliecās, lai iedotu man buču uz vaiga.
-Arlabunakti, Mišela, - viņš nočukstēja un izgāja pa durvīm.
Es nepaspēju neko viņam atbildēt. Es biju pārāk samulsu, lai koncentrētos.
