Sveiki 
es ļoti atvainojos,ka nebiju likusi neko iekšā ilgu laiku,bet nebij ne laika,ne iedvesmas.Man ir jāsaka,ka šī būs pēdējā The smile of yours daļa ,jo padomā man ir kaut kas labāks 
Bij pagājis kāds laiks.Alise ar Marku bij kopā laimīgi un vareni.Alise bij pieradusi pie jaunās dzīves un viņa to tiešām izbaudīja.Lai visiem būtu vieglāk dzīvot un Alisei pierast pie jaunās dzīves,viņi pārvācās uz nomaļu,bet skaistu vietu pie ezera.
No Marka tēva nebij ne vēsts līdz kādai saulainai dienai,kad Alise viena pati izdomāja pastaigāties.Marks un viņas ģimene pa to laiku bij kaut kur mežos-"ieturēja maltīti".Alisei bij spejīga paciest badu ilgāk neko to spēja viņi.Alise pasmaidīja un jau griezās prom no ezera,kad ieraudzīja ezerā Marka tēva atspūlgu.Viņa lēnām pagriezās pret viņu ,sacīdama:
"Ko jums te vajag?"
"Tevi." vienkārši,bet draudoši atbildēja vīrietis.Alise nevilcinājās un ar nticamu ātrumu metās virsū Marka tēvam.Viņš nebij gaidījis tādu spēku no nesen pārvērstas sievietes un guļot zemē,neticīgi vēroja Alisi.
"Kas par...?" sāka tas,bet Alise neapstājās.Izsalkums arī deva savu.Marka tēvs īpaši nepretojās,kad meitene viņam uzbruka.Viņš vienkārši atvairīja sitienus,saprastdams,ka viņam nav izredžu tikt galā ar Alisi.
Alise nebij ne pagurusi,ne arī ievainota.Viņa plēsa,sita un meta.
"Alise." mierīgi kāds viņu atsauca no mugurpusses.Alise neatskatījās,viņa pacēla jau nedzīvo ķermeni un svieda to prom.
"Alise!" bals jau uzstajīgi to sauca.Tad alise atjēgdamies pagrieza galvu.Viņā ieskatījās Marka acīs un tad paskatījās uz parējiem.Viņa pagrieza galvu pret tikko nomesto ķermeni un uz savām rokām.Tad atpakaļ uz Marku,viņas apakšējā lūpa saka trīcēt.Marks piesteidzās pie Alise un apķēra to sacīja,kamēr Alises vecāki parupējās par nedzīvo ķermeni.
"Es mīlu tevi,Alise.Un tas,kas tikko notika..tam bij jānotiek.Es tev neko nepārmetu.Ja to nebūtu izdarījusi tu,to izdarītu es."
Alise uzlika galvu uz Marka pleca un teica:
"Tu neredzēji...Es nevareju apstāties.Es domaju par to ko viņš nodarīja man,tev un ko viņš var nodarīt .." Alises pleci trīcēja un Marks juta kā Alises asaras saslapina viņa kreklu.
"Es..mēs visu redzējām,Alise.Mēs tevi neapstādinājām,jo zinājām,ka tam nav nozīmes.Tam bij jānotiek."
"Mark..."
Alise sēdēja savā istabā un ar tēju rokās skatījās pa logu ,kad Marks ienāca viņu istabā.Meitene pagrieza pret Marku galvu.Viņš novilka jaku un nometa to malā.Peigājis pie alises viņš apķēŗa meiteni no aizmugures,noskūptīja kaklu un čukstēja:
"Ir jau vēls.Laiks iet gulēt." alise pasmaidīja,nolika krūzi uz palodzes un pagriezās pret Marku,apķēra viņu ap kaklu un ļāva,lai viņš aiznest viņu līdz gultai....
"Lūk?" Sāras bals atskanēja no istabas durvīm.Viņš neticīgi skatījās meitenes acīs.Visu šo lauiku viņš centās iegūt meitenes mīlestību,bet viņa pretojās.Lūks jau bij atmetis cerības,bet te pēkšņi...opā!
"Sāra.Ko tu šeit dari?"
Sāra ar trīcošām kājām piegāja pie Lūka un sacīja:
"Es...es laikam mīlu tevi."
Lūks peleca kājās.Vārdiem vairs nebij nozīmes.Lūks saķēra meitenes roku un pievilka pie sevis,noskūpstīja.Viņi abi zināja,ka no šodienas viņus nespēs šķirt neviens.
