Tetovējums (13)1

Okeāna vējš pavisam viegli plivināja manus matus. Kaut kādā ziņā šķita, ka rimtā gaisa plūsma apvienojumā ar okeāna un kreozotu smaržu un sarkanajām smiltīm šķita mani mierinām. Varbūt pie vainas bija kokteilis, ko es tukšoju. Nezinu, vai drīzāk bija iestājusies apātība vai reibums. Jebkurā gadījumā scenārijs bija visai depresīvs. Man riebās to atzīt, bet es centos noskalot domas un atmiņas, kas ik pa brīdim uzplaiksnīja acu priekšā. Tas bija jauna vīrieša līķis. Viņa torss tika izvilkts no ūdens, visiem locekļiem karājoties kā lupatu lellei. Es aizmiedzu acis un aizdzinu domas prom. Centos pieķerties plakstiņu melnajai tumsai, taču bija par vēlu. Atmiņās es redzēju savas asinīm noklātās rokas un viņa tukšo skatienu. Pati jutu, cik nevaldāmi sāku trīcēt. Muskuļi sāpīgi raustījās un turēt asaras bija grūti.

-Hei,- Mārsija mani sapurināja. Es atvēru acis un ieskatījos meitenes bažīgajā sejā,- Tu esi bāla, vai tev ir auksti?- meitene vaicāja. Nesagaidījusi atbildi, viņa paņēma rokās pledu, uz kā bija sēdējusi, un aplika to man ap pleciem. Tagad, kad atmiņas bija prom, un es spēju attapties, bija mazliet labāk.

-Paldies,- pusčukstus noteicu un padzēros malku saldā dzēriena. Mārsija tikai atmāja ar roku un apsēdās man blakus, pati būdama apsegusies ar pledu. Vējš ar katru brīdi pieņēmās spēkā. Saules zelta bumba vēl karājās vien pāris metrus virs zemes. Šķita, ka daba pilina sārtas, dzeltenas un baltas ūdenskrāsas un debesu audekla. Mākoņu nebija vispār, un tās ar katru mirkli arvien vairāk atgādināja cukurvati.- Kā tu jūties?- es pavaicāju un paskatījos uz Mārsiju, kura bija aplikusi rokas sev apkārt, un tukšām acīm raudzījās apkārt. Kopš dīvainā brīža mašīnā, mēs nebijām īsti runājušas. Puiši netālu no mums cepa gaļu un satraukumā berzēja plaukstas. Mēs bijām divas atšķirīgas frontes. Vismaz emocionālā līmenī.

Viņiem tas likās, ka pats foršākais pasākums pasaulē. Es nespēju rast mieru, ne parunāt, ne pakustēties. Es zināju, cik Šeins ir ietiepīgs, un mēdza krist uz nerviem. Tikai es nekad nedomāju, ka, pēc tā, ko pārdzīvojām, viņš spēs atkal ilgoties pēc adrenalīna un flirtēt ar nāvi. It kā vienas reizes nebūtu gana. Tas man lika dusmoties un skumt vienlaikus. Stulbas emocijas.

Mārsija domīgi iekoda šaurajā apakšlūpā un pusmēnešu formai līdzīgās zilās acis bija tukšas. It kā meitenes ķermenis būtu te, bet domas pavisam citur. Es arī uztvēru, ka viņa atteicās dzert. Man bija aizdomas, ka viņa varētu būt no Vila stāvoklī, bet nebiju pārliecināta un gana droša, lai vaicātu. Izskatījās taču,ka abi viens otra dēļ ir kā traki, kā jau iemīlējušies. Varbūt tā bija tikai maska. Beidzot meitene palūkojās uz mani un viņas bālajā sejā atspoguļojās minimāla smaida atblāzma.

-Ir labi,- viņa pašūpoja pudeli, kur vīnogu sula sašūpojās līdzīgi okeāna bangām,- Un tev?

-Varētu būt labāk,- to pasacījusi, atgāzu galvu un ierāvu krietnu malku saldā dzēriena, kas beidzot lika redzei mazliet apmigloties,- Drīz jau būs vakars. Ko viņi vilcinās?-

Mārsija pameta žiglu skatu uz puišiem un tad atgriezās pie manis,- Es domāju, ka viņi ir nobijušies. Ja mūsu ceļš būtu bijis tik jautrs un priecīgs, viņiem būtu vieglāk,- Mārsija izteica savas domas. Es tikai pamāju. Negribēju vēl justies vainīga. Bez tam, mēs nekašķējāmies ar Šeinu. Viņi kašķējās.

-Es gribu ēst,- noteicu, jo man vienkārši nebija nekas cits ko teikt. Patiesībā likās, ka es varētu ielīstu krūmos un izvemt iekšas. Galva mazliet griezās un ķermenis bija notirpis.- Un tu?

-Nē, negribu,- Mārsija klusi piebilda un tad ieklepojās,- Khem.. Man laikam vajadzētu tev pastāstīt par to, kāpēc mēs ar Vilu..-

-Tev nav tas jāsaka,- es iestarpināju,- Mēs pat neesam draugi. Mēs pat neesam pazīstami.

-Nē, es gribu,- Mārsija uzstāja. Viņas vaigi aizvien bija sārti un acis apsarkušas no raudāšanas,- Es domāju, ka tad man paliks mazliet vieglāk. Taču, es nevēlos, ka tu klausies to tikai tāpēc, ka es atļāvos būt nožēlojama,- Mārsija mulsi iesmējās un ar mīkstā pleda maliņu notīrīja vaigus. Atskārtu, ka laikam nepiedienīgi blenžu, un paskatījos uz savām, nu jau vairs ne tik sarkanajām kedām, ko bija notraipījušas sarkanās smiltis. Kokteilis pamazām sāka iet uz beigām, un man trūka vēl. Daļa manis protestēja, jo es vēlējos būt skaidrā, kad Šeins lēks no klints. Es nevēlētos atkārtot pagātni.

-Redzi, mums ar Vilu, kā jau, šķiet, nojaut, ir dažādas dzīves filozofijas,- Mārsija stāstīja,- Mani vecāki bija stingri kristieši. Es no bērnības tiku audzināta par perfektu bērnu. Es tiku vilkta uz svētdienas skolām un izolēta no bērnu jaukās padarīšanas, kā lellēm un saldumiem, jo mani vecāki uzskatīja, ka tas bija pagānu prieks. Būdama bērns, es novērtēju to, kas man bija. Man tika dots spēlēties ar eņģelīšiem un Dieviņa figūrām, izspēlēt visādus variantus, likt puzles un bildītes. Es tiku izolēta no citiem bērniem, es tiku padarīta citādāka,- Mārsija skumji pasmaidīja. Viņas stāsts mani izbrīnīja. Es neko tādu nebiju gaidījusi.- Tā es augu. Katra svētdiena baznīcā, katra vakara lūgšana, visur viss par reliģiju, nekā cita. Es nēsāju linu kleitas, kad meitenes nēsāja džinsus. Tētis pat atjaunoja mūsu sapelējušo koka žogu, kad puiši no pretējās mājas aicināja mani paspēlēt handbolu. Man tika noteikts mājas arests,- meitene iespurdzās,- It kā tas jau nebūtu tāpat... Līdz pusaudža gadiem man šķita, ka tāda dzīve ir normāla. Mammai un tētim taču bija draugi. Baznīcas bērni bija tādi kā es. Man šķita, ka viss būs ok,- meitene nošūpoja galvu un noņēma matus no sejas, ko vējš plivināja. Viņas acis bija asaru pilnas. Jau atkal tajās bija tas pats tukšais skatiens. It kā viņa otrreiz izdzīvotu atmiņas,- Balets, balets bija mana kaislība. Tur es ieliku emocijas un sirdi..-

-Pagaidi, es paķeršu kokteili,- es izvairīgi teicu un nokāpu no mašīnas,- Uzgaidi, labi?

-Labi,- Mārsija klusi piekrita. Apsēju mīksto, balti rūtaino, pledu sev apkārt kā apmetni un raitā solī devos pēc kokteiļa. Es fiziski jutu, ka Mārsijas stāsts nebūs skaists.

Meitene bija emocionāli sagrauta, kur man, kā līdzjūtīgam cilvēkam, vajadzēja kaut ko, lai aizmirstos. Ja ne tikai atmiņas, kas manī dūra iedomātus nažus visur, kur iespējams.. Atrāvu mašīnas bagāžnieku, paķēru šņabi un kolu, un, speciāli neskatoties uz Šeinu, devos atpakaļ pie Mārsijas. Es jutu, ka viņa skatiens duras man mugurā, un jutu arī pārmetumus no viņa puses. Tagad doma, ka redzēšu viņu nolecam skaidrā, šķita drausmīga. Man vajadzēja dzēšgumiju smadzenēm. Alkohols bija pirmais pa rokai.

-Esmu atpakaļ,- tēlotā līksmībā pacēlu pudeli,- Dzersi?- pati nezinu, kāpēc to pajautāju. Taču acīm pati redzēju, ka viņa nedzer. Idiotiskā muļķe,- Vai.. es..

-Nē, dzer tu,- Mārsija iešķībi pasmaidīja,- Tātad, mans baleta treneris bija Vila brālis. Viņš bija kaislīgs dejotājs, piecpadesmit gadus vecāks par savu brāli, un patika daudzām no mums. Meitenes ķiķināja un koķetēja ar viņu. Mums bija vien desmit gadi, bet jau tad šķita, ka no pievilcīgiem vīriešiem hormoni izkūp līdz ar saprātu,- Mārsija atkal iesmējās,- Reiz Vils arī piedalījās mēģinājumā un mēs sākām mēdīties ar mēlēm. Viņš sāka,- meitene atcerējās un aplika sev rokas apkārt,- Pēc tam viņš sāka biežāk nākt uz turieni. Mums abiem bija piecpadsmit gadu. Es saņēmos un reiz pēc treniņa viņam visu izstāstīju. Es viņam jau tad uzticējos,- Mārsija jau drošāk sacīja un saraustīti ieelpoja gaisu,- Īsumā, Vils un Vila brālis mani aizveda no turienes prom. Viņiem izdevās manus vecākus apmānīt par kristiešu nometni, un es tiku dzīvot Vila brāļa istabā. Vilam bija arī māsa, ja nemaldos, viņu sauca Everlija. Viņa palūdza, lai izstāstu savu stāstu, un.. es izstāstīju. Viņa teica, ka tas esot slimi un, ka tā nevar. Redzi, Vila ģimene ir sargājoša. Viņi pat pieņēma mani. Everlija nogrieza man matus.- Mārsija pieskārās saviem matiem un domīgi lūkojās okeāna horizonā, kur saules stari rotaļājās ar ūdens dimantiem,- Viņa tos nokrāsoja rudus. Nezinu, kāpēc, bet es sajutos citādāka. Pēc tam, Everlija, Vila brālis Toms un pats Vils izplānoja manu dzīvi. Man nebija iebildumu,- meitene atkal palūkojās uz mani,- Nepārproti, es mīlēju savus vecākus, bet kaut kas nebija pareizi. Visupirms es sapratu, ka man ir jāpamet balets, jo tas mani saistīja ar vecākiem. Tāpēc es devos izjādē un speciāli sakaitināju zirgu. Es traumēju muguru. Tad es atgriezos mājās un māte un tēvs bija mīlošāki kā jebkad. Laiks ritēja, un es zināju, ka man ir jātiek prom. Es viņus mīlēju, bet viņi no manis mālēja to, kas es nebiju,- Mārsija skumji sacīja. Viņas acis kļuva stiklainas un glāžainas. Meitenes pleci raustījās konvulsīvās skumjās,- Es uzvilku Eiverlijas melnās drēbes un aizbēgu. Es naktī nozagu mašīnu un to aizdedzināju. Es liku vecākiem noticēt, ka esmu mirusi.

-Man ļoti žēl,- es no sirds sacīju. Gandrīz visu viņas stāstīto es redzēju kā filmu un atskaņas no savas pagātnes. Mēs bijām ļoti līdzīgas,- Ja nevēlies, nestāsti,- es iedrošināju. Mārsija papurināja galvu.

-Tālākais nav tik interesants,- viņa paskaidroja,- Respektīvi, es un Vils sagājām kopā. Es zinu, cik ļoti Vils vēlas bērniņu. Viņš vienmēr ir bijis kā staigājošs papuka ideāls. Es viņam sāku padoties.. Bet, tu esi kā mana pirmā draudzene kopš Vila ģimenes,- Mārsija saņēma manas rokas savējās. Šķita, ka meitene nupat būtu turējusi ledu, tik aukstas bija viņas rokas,- Es arī gribu, bet mani satrauc tas, ka.. es nevaru. Mēs nevaram. Mums nesanāk ieņemt.. mazo..- Mārsija izmocīja,- Šorīt man sākās sieviešu dienas, un man likās, man likās, ka viss būs..

-Nāc šurp,- es mudināju un apskāvu draudzeni. Viņa sāka raudāt man uz pleca. Arī man sāpēja sirds par viņas sāpēm,- Mēs atradīsim risinājumu. Mēs esam draudzenes,- es sacīju. Mārsija ielūkojās man sejā un es notrausu matus viņai no sejas.- Tu esi skaista. Vils tevi ļoti mīl.- es atgādināju un viņu apskāvu. Meitene aplika rokas man apkārt un es sajutu viņas mieru. Viņa sāka elpot mierīgāk un atslābt. Pievēru acis vien uz sekundi, smeldamās enerģiju no meitenes, kad izdzirdēju divas kliedzošas balsis, kad Vils un Šeins paskrēja mums garām kā divi maratonisti un sekundes laikā pazuda aiz klints. Es dzirdēju, kā iekliedzos, kā nokrīt un sašķīst pudele pret zemi un metos pie klints, kur nebija nekā cita, kā vien baltu, biezu okeāna putu, kas lēkāja pret klints pamali.

Es nošļuku uz ceļiem un vēros lejā. Es nepaspēju. Es viņu neatrunāju.

-Ei!- vīrieša balss uzsauca un es pamanīju divas melnas galvas lejā,- Ku kū!

-Nedusmojos, Elij,- Šeins līksmi iebļāvās, lai es dzirdētu,- Redzi, viss kārtībā.- viņš sacīja un uzšļakstīja ūdeni.

Kārtībā? Es dusmīgi nodomāju. Kārtībā? Es viņiem parādīšu kārtību.

Žigli piecēlos kājās, notīrīju smiltis no pēcpuses un devos pie Mārsijas,- Klau,- es viņu uzrunāju,- Nevēlies izpriecāties?

-Par ko ir runa?- Mārsija nesaprata.

-Par meitenīgu izklaidi, kas nepiedienas kristiešiem,- es sacīju,- Vils taču aizmirsa aizdedzē atslēgu, vai ne?

Mārsija vien īsi pamāja un atplauka smaidā. - Es tevi mīlu,- viņa sacīja un nolēca no mašīnas pārsega, lai apsēstos vadītāja vietā. Tā, kā biju dzērusi, nikna un skumja, iestīvēju pēcpusi blakussēdētāja vietā un piesprādzēja jostu.

-Uz kurieni, mis?- Mārsija ar tēlotu angļu akcentu vaicāja. Man prātā bija spoža atbilde.

-Uz zvaigznēm,- citējot titāniku, sacīju, un abas iesmējāmies, vienlaikus būdamas laimīgas, ka dodamies prom no vietas, kur bijām atklājušās viena otrai un kļuvušas par draudzenēm.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-14/790078