Divi mani dzejoļi, viens par zvaigznēm, otrs par debesīm.
Zvaigznes
Tumša, tumša, tumša nakts,
Tumša, tumša, tumša debess.
Bet kas tas - spožs
Un mirdzošs?
Zvaigznes, naktī ceļu rāda tās.
Zvaigznes, zvaigznes draudzīgās,
Zvaigznes, ak, zvaigznes...
Lūkojoties jūsos, zvaigznēs,
Mīlam jūs mēs.
Un otrais.
Debesis
Debesis ir mainīgas,
Dažbrīd pavisam mierīgas,
Bet drīz jau pērkons dimdina
Un zibens acis žilbina.
Naktī tumšas, tumšas tās,
Bet, ja ieskatās,
Var redzēt zvaigznes.
Lai cik debesis tumšas
Vai tieši gaišas,
Tajās allaž kas spīd -
Mēness, saule spoži mirdz,
Zvaigznītes aicinoši zaigo,
Bet prom dzen mākoni baigo.
Vēl viens mans dzejolis - Dzejolis par varavīksni
