- Goda vārds, vienu dienu es neizturēšu un kādu nogalināšu. – Nikni nošņācu, kārtējo reizi noķerdama uz sevis svešinieku acis. Sākumā ideja pavakariņot ārā šķita visai forša – silts, patīkams laiks, palēnām zūdošā saule un garšīgākais saldējums visā klanā. Izklausās visai labi.
Tā tas arī būtu, ja šejienieši spētu uzvesties puslīdz normāli un neblisinātos katru brīvu brīdi. Rebekai un Loganam tas šķiet jautri, vienīgi Daniels šajā laikā ir veltījis man pāris līdzjūtīgus skatienus. Vismaz kāds.
- Priecājies, te ir tik daudz pievilcīgu puišu un katrs no viņiem ir gatavs tevi precēt. Izvēlies skaistāko un uz priekšu! – Rebeka izdveš, vienlaicīgi ar skatienu vien izģērbdama trīs galdiņus tālāk sēdošo Leonardo. Nezinu kādēļ, bet tieši viņš ir īpaši trāpījies meitenei acīs un pēdējās dienās es šo vārdu dzirdu krietni biežāk nekā gribētos. Rebeka pat cenšas iemācīties portugāļu valodu, lai puisi iespaidotu. Es gan noklusēju, ka magi nemaz neatšķir valodas kādās runā. Visticamāk viņš pat neapjēdza, ka Rebeka runā latviski. – Nesaprotu tavas problemas – visi tev ir gatavi skūpstīt kurpes, bet tu vēl rauc degunu un esi ar kaut ko neapmierināta.
Vai es tik tiešām cerēju, ka Rebeka mani sapratīs? Īsajā mūžā Rebekai bija vairāk puišu nekā Arvim nesekmīgo atzīmju (kas ir liels skaitlis, atceroties puiša paradumu uzrakstīt vien vārdu uz kontroldarba lapas). Viņu vienmēr ir piesaistījušas attiecības, viņa to uztver kā īpašu izklaides veidu.
- Man neviens nav vajadzīgs. – Nomurminu, veltījot Leonardo naida pilnu skatienu. Viņš, protams, jau ir ievērojis manu klātbūtni un tagad vēro ar skatienu, kurš, šķiet, bija domāts kā koķets. Puiša acis nepamet mūsu galdiņu ne pēc sekundes, ne pēc minūtes. Es aizkaitināti izelpoju, paslēpjot savu plaukstu zem galda. Viņš pats uzprasījās.
Man izdodas nokontrolēt sīciņo gaisa padevi līdz pat Leonardo krēslam, uz kura viņš nelaikā izdomājis pašūpoties. Es nevainīgi pasmaidu un strauji palielinu maģijas daudzumu. Krēsls sasveras un pēc brīža da Vinči ar skaļu blīkšķi noveļas no tā, vienlaicīgi izlaižot no rokām plombīra saldējuma konusu. Tas nokrīt ar uz trotuāra kā maza Eifeļa torņa versija.
Es steidzīgi novēršos, tēlojot, ka pašas saldējums ir atņēmis man visu uzmanību. Ne Logans, ne Rebeka nenojauš, ka to izdarīju es un reaģē attiecīgi – Rebeka pielec kājās, lai dotos glābt savu princi, bet Logans viegli nosmīkņā, to vērojot. Cik nu esmu dzirdējusi, arī viņš nav sajūsmā no Leonarda “brīnišķīgās” personības.
Daniels... viņš nosmīkņā, veroties man acīs. Uzreiz ir skaidrs – viņš zina, ka to izdarīju es, bet neredz tajā neko sliktu. Es pasmaidu par atbildi, ignorējot niknos “kritušā” skatienus savā adresē. Kad cilvēki mazliet noklust, Leonardo atgriežas vertikālā stāvoklī un aiziet prom, arī Rebeka pievienojas mūsu galdiņam, viegli smaidot.
- Man šķiet, ka viņš ir mans īstais. – Meitene pēc brīža paziņo, liekot man nobolīt acis. To pašu viņa teica par Manelu dažus mēnešus atpakaļ. – Es jūtu tauriņus vēderā un visu to, tā ir reta parādība.
Es nebilstu ne vārda, jo manu uzmanību jau atkal ir piesaistījis kāds jauns puisis, kurš ir atspiedies pret ēkas malu un vēro mani ar intereses pilnu skatienu. Man jau atkal gribas pielietot maģiju, lai tiktu no viņa vaļā, bet divreiz pēc kārtas tas jau liksies aizdomīgi.
- Talij, beidz lauzties. – Šoreiz Logans ieņem Rebekas pozīciju. – Es zinu, ka ilgojies pēc Damiana, bet viņš vairs neatgriezīsies. Varbūt tik tiešām ir vērts ir pamēģināt izveidot attiecības ar dažiem šejieniešiem, paskatīties kas no tā sanāks. Varbūt gluži nejauši tu satiksi savu lielo mīlu.
Es klusēju, pārdomājot viņa vārdus. Izveidot attiecības ar dažiem no šejieniešiem...
- Logan, tu esi glābējs, paldies! – Laimīgi iesaucos, uz lūpām parādoties smaidam. Jā, man ir ideja.
