Kantaress gan vēl nesteidzās braukt uz notikuma vietu, un devās tur tikai tad, kad dežūrcentrs apstiprināja, ka policija tur jau kontrolē situāciju.
Policijas priekšnieks paņēma pie sevis mašīnā Melno Rozi. Esperansa – jo bija saņemts apstiprinājums, ka notikuma vietā ir arī nogalinātie – brauca savā mašīnā kopā ar padotajiem. Vēl viņus pavadīja vairākas patruļmašīnas ar sirēnām un bākugunīm. Lai kas tur arī nebūtu noticis, ļoti izskatījās pēc kaut kā ārkārtēja, par ko vēl jo vairāk liecināja melnie dūmi, kuri kūpēja virs namu jumtiem un, ja policija nezinātu, kur īsti incidents būtu noticis, tad tos noteikti varētu izmantot kā nekļūdīgu orientieri.
Kad Kantaress ieradās notikuma vietā, kļuva skaidrs dūmu cēlonis – dega ielas malā noparkota automašīna. Ap to jau rosījās ugunsdzēsēji, kuri liesmu jau principā bija nodzēsuši, apkārt šiverēja arī ātro palīdzību mediķi un neskaitāmi policisti. Ēkai, pie kuras atradās degošā automašīnam vairums logu bija izsisti.
- Pie velna, kas te ir noticis? - Kantaress nolamājās, noparkojis savu auto un kāpdams ārā. Melnā Roze darīja tieši tāpat. - Sinjorita Suaresa, turieties man blakus! - Viņš pavēlēja un devās pie kāda no policistu pulciņiem. Meitene neatpalika no viņa ne soli.
- Ziņojiet! - Acīmredzot, atradis meklētos, policijas priekšnieks pieprasīja. Piesteidzās arī Esperansa ar savu komandu.
- Desmit līķi, sinjor Kantares! - Viens no vīriešiem policijas formā atbildēja. - Viena aizdedzināta mašīna, daudz izsistu logu, mediķi pamatā mierina tikai nobijušos, ir daži nenozīmīgi ievainojumi ar stikla šķembām. Aptaujājam lieciniekus. Iesim, es jums parādīšu visu pēc kārtas.
Vispirms viņš pieveda Kantaresu un viņa svītu, Melno Rozi ieskaitot, pie nodegušās mašīnas.
- Pieci līķi. - Uniformētais policists paskaidroja, ar roku uzskatāmi visus pēc kārtas parādīdams. - Šautas brūces, citam vairāk, citam mazāk. Tikai vienam nevienas. Gandrīz visiem vismaz viens trāpījums galvā. Visi bruņoti, izņemot to, kam nav šauto brūču. - Viņš pamāja uz ieročiem, kuri mētājās blakus līķiem.
Melnā Roze apmulsusi pielika plaukstu pie mutes. Nu, viņa it kā bija redzējusi svaigi nogalinātu cilvēku, bet ne tik tuvu un tādās detaļās. Šos līķus viņu nāvi atnesušās lodes bija sakropļojušas vēl vairāk, viņi gulēja asiņu un smadzeņu peļķēs, kurās asinis bija sajaukušās ar degošās automašīnas dzēšanai izmantotajām ugunsdzēsības putām, un skats bija vienkārši baiss. Turklāt vēl arī smaka, kur atgādināja tonakt tēva kabinetā piedzīvoto. Meitene sāka cīnīties ar nelabumu un jau gandrīz vai nožēloja, ka bija uzprasījusies braukt līdzi. Bet tagad atkāpties bija par vēlu.
- Re kur te un te izskatās, ka ir sprāgušas granātas. - Gida lomā iejuties policists turpināja stāstīt un rādīt. - Tur uz sienas var redzēt šķembu bojājumus. Labi, ka nav neviena ievainotā! Iesim tālāk.
Pamazām viņi bija nonākuši pie ieejas ēkā. Bezgalīgs daudzums plāksnīšu pie durvīm vēstīja, ka ēkā atrodas vesela plejāde dažādu firmiņu, uzņēmumu un kantoru. Nekas neparasts šim pilsētas rajonam.
Policists-gids veda viņus augšup pa kāpnēm.
- Divi līķi uz kāpnēm starp otro un trešo stāvu. - Viņš kāpdams stāstīja. - Arī nošauti un bijuši bruņoti. Lūk, te jau viņi ir. Viens no priekšas, otrs no priekšas.
Tā arī bija. Viens mirušais ar lodes sašķaidītu seju kā tāda lupatu lelle pa pusei augšpēdus, pa pusei uz sāniem gulēja kāpņu laukumiņā, otrs – uz vēdera uz pašām trepēm. Abiem zem galvām vīdēja asiņu un smadzeņu peļķes.
- Viņus no aizmugures nošāvis kāds, no kura viņi negaidīja uzbrukumu. - Esperansa ierunājās. - Viņš aizmugurējo paklupinājis, un, kad priekšējais atskatījies, kas noticis, iešāvis priekšējam krūtīs. Tas zaudējis līdzsvaru un vēlies pa trepēm lejā. Šāvējs tikmēr iešāvis pakausī paklupinātajam, un pēc tam sejā otram. Lūdzu mēģiniet nekāpt iekšā asiņu peļķēs un neko neaiztieciet!
- Vēl trīs līķi augšā ceturtajā stāvā! - Gida lomā iejuties policists turpināja spocīgo ekskursiju. - Sinjor Esperansa, lai velns mani sasper, ja jūs tur neatradīsiet kādu izmeklēšanai noderīgu pavedienu!
Viņi uzkāpa ceturtajā stāvā un sekoja policistam, kurš pa gaiteni aizveda procesiju līdz nākošajam līķim. Tas gulēja gaitenī uz grīdas asiņu peļķē, tieši pretī atvērtām durvīm, kuras veda uz kaut kādu ofisu.
- Šim te ir četri šāvieni rumpī un viens galvā. - Policists nokomentēja un pamāja uz ieroci, kas mētājās blakus līķim. - Arī bruņots, re, bise.
- Manuprāt, viņam ir iešauts galvā jau pēc tam, kad viņš nokrita zemē. - Esperansa konstatēja. - Kontrolšāviens. Starp citu, visiem pārējiem ir līdzīgi. Es neredzēju šāvienu galvā līdz šim tikai vienam līķim, un tas pats mētājās samērā atstatu no pārējiem. Esmu gatavs saderēt, ka arī atlikušajiem diviem līķiem visdrīzāk tāds būs.
- Jūs nekļūdāties! - Priecīgs par savu informētību nospoileroja policists-gids.
- Un kā jūs to izskaidrotu, Espersansa? - Kantaress painteresējās.
- Lai kurš arī nebūtu to paveicis, viņš ir parūpējies, lai neviens no šiem neliecinātu. - Izmeklētājs paraustīja plecus. - Slepkava – vai drīzāk slepkavas, es negribu ticēt, ka kāds to būtu paveicis viens pats – lieliski apzinājās, ko dara, nekrita panikā, bet metodiski iešāva galvā katram, ar kuru saskārās, lai būtu garantēts līķis, nevis liecinieks. Līķi, kā zināms, nerunā.
- Kad es runāju par pavedieniem, es domāju šo. - Policists-gids iejaucās sarunā un pamāja uz atvērtajām durvīm. - Es, protams, neesmu izmeklētājs, bet domāju, ka viss ir sācies tieši šeit. Tur iekšā atrodas pārējie divi līķi.
- Diezgan loģiski. - Esperansa pamāja ar galvu. - Trīs čomaki uzkāpa šeit augšā un ienāca šeit ofisā. Tur viņiem sanāca konflikts ar tiem, kas atradās ofisā, un ofisā esošie uzvarēja apšaudē, kas izcēlās. Čomaki lejā, dzirdot apšaudi, sūtīja augšā divus savējos, kuri uz trepēm ieskrēja slēpnī - nezinu, tieši kā, bet tas arī nav sevišķi svarīgi – un tika tur nošauti. Pārējie, kas stāvēja uz ielas pie mašīnām, nesaprata, kas īsti notiek, un tika pārsteigti negaidot, apšauti un nomētāti ar granātām. Bet tie, kas bija šeit ofisā, vai nu veiksmīgi notinās, vai arī paslēpās. Atliek tikai neapbruņotais čomaks, kurš gulēja uz ielas nostāk no pēdējiem četriem… bet gan arī to mēs atminēsim, kad identificēsim līķus un noskaidrosim, kam piederēja ofiss.
- Es jums varu visu pateikt! - Atkal priecīgi paziņoja policists-gids. - Vispirms, neapbruņotais čomaks uz ielas guļ tieši zem šī ofisa. Izskatās, ka viņš ir izlecis pa logu… otrkārt, kam pieder ofiss, jūs paši varat izlasīt uz šiltītes pie durvīm.
Klātesošie ar interesi pievērsās šiltītei. Tā vēstīja, ka šis ofiss pieder privātdetektīvam Horhem Gonsalesam. Melnajai Rozei pār muguru pārskrēja vesela skudriņu armija – diez vai ka šajā pilsētā bija vairāki privātdetektīvi ar tieši šādu vārda un uzvārda kombināciju. Un var jau būt, ka tā bija tikai sagadīšanās, tomēr, kā vakar bija izteicies pats privātdetektīvs – viņš parasti meklējot pazudušus suņus un izsekojot neuzticīgus laulātos, bet tādās lietās iesaistītie parasti nesūta pie privātdetektīva bruņotu bandītu grupu vai nerīko pie viņa asinspirti. Intuīcija teica, ka šeit notikušais ir tieši saistīts ar viņas tēva pazudušā portfeļa lietu. Un tas reiz bija patiešām biedējoši.
Esparansa, izlasījis šiltīti, gan manāmi atdzīvojās.
- Sinjor Kantares, - pašķielējis Melnās Rozes virzienā, izmeklētājs vērsās pie sava priekšnieka. - Es izmeklēšanas interesēs lūdzu jūs aizvākt no nozieguma vietas nepiederošas personas.
- Kāpēc, Emilio? - Kantaress bija neizpratnē. - Kam gan var rasties ļaunums, ja sinjorita apskatās, kā strādā policija? Mēs atklāti parādīsim, kā mēs strādājam, sinjorita savā žurnālā nopublicēs rakstu par to, cik profesionāla un motivēta ir mūsu policija, un mēs būsim efektīvi uzlabojuši tās reitingu un publicitāti.
- Atļaušos iebilst, ka mums pirmkārt jāatklāj noziegumi, nevis jārūpējas par reitingiem un publicitāti. - Esperansa atcirta, pazibsnījis Melnās Rozes virzienā ļaunu skatienu. - Otrkārt, mani dara bažīgu fakts, ka sinjors Gonsaless vakar pie manis interesējas par sinjora Suaresa slepkavības lietu – jūs zināt, ka mēs pa laikam sadarbojamies ar privātdetektīviem, tā teikt, abpusēji izdevīgas attiecības, bet šodien mēs viņa ofisā ieraugām asinspirti ar desmit līķiem. Jums tas it nemaz neliekas aizdomīgi? Un jums, sinjorita Suaresa?
