Jūs varat iedomāties, jau pirmdien ir vasara! Es pati to laikam vēl neapjēdzu :D Lai vai kā, tagad daļas varētu būt biežāk. Neko nesolu, bet ļoti uz to ceru. Patīkamu lasīšanu! Jūs mani ļoti iepriecinātu ar savām domām, kritiku un ieteikumiem komentāros vai vēstulītēs. :)
Northernligt26
Edmunds.
Silts vasaras vējiņš glāstīja saules baudītāju vaigus. Tas liegi bužināja manus matus, nesdams līdzi slimnīcas dārza rožu saldo smaržu, kas tā vien reibināja un neļāva koncentrēties nopietnajai sarunai.
Skatiens laiski slīdēja pāri visiem slimniekiem, kas šobrīd tvēra brīnišķīgās vasaras mirkļus. Itin viss likās tik lēns it kā būtu aizmidzis. Un arī man pašam gribējās gulēt. Pusdienas saule lika plakstiem kļūt smagiem un apziņai - daudz lēnākai.
- Parīt jums ir paredzēta pirmā operācija, pavisam tādas būs trīs. - tumšmatis, kas stūma manu ratiņkrēslu, stāstīja. Viņa balss skanēja pavisam monotoni. Tajā nebija nekādu emociju. Izklausījās, ka saruna viņu garlaikotu.
Droši vien tā arī bija. Pat es nespēju klausīties vīrieša stāstījumā ilgāk par dažām sekundēm. Ārsts pats noteikti jutās tieši tāpat, ja ne vēl trakāk.
- Cik liela ir iespēja, ka operācijas palīdzēs? - no lūpām izrāvās jautājums, kas man nedeva mieru jau no brīža, kad uzzināju par operāciju. Man bija jāzin, vai tam vispār ir jēga. Vai visam, ko Beatrise darīja manis dēļ vispār ir jēga?
Skatiens pievērsās mazai meitenītei, kas jautri sarunājās ar kādu jaunu sievieti, tērptu gaiši zilā kreklā un biksēs. Droši vien tā bija ārste vai medmāsa, kas šobrīd vienkārši pavadīja laiku ar savu pacienti.
Tālāk rāmi sarunājās divas pusmūža sievietes. Vējš atnesa dažus sarunas fragmentus, kas ļāva saklausīt viņu mazliet raupjās balsis.
Un tomēr tas viss it kā slīdēja garām. Nekas nespēja saistīt manu uzmanību. Es sapratu, ka vajadzēja klausīties ārsta vārdos, taču pat tie pēkšņi likās tik garlaicīgi.
- Operācija palīdz trim no četriem pacientiem. Un es ticu, ka jūs būsiet tajā trijniekā. - vīrieša balsī jautās smaids, kas lika man aizdomāties. Līdz šim biju domājis, ka viņam visi pacienti ir vienaldzīgi. Man šķita, ka viņš tikai monotoni dara savu darbu.
Taču tagad pār mani kā zibens spēriens nāca atklāsme. Es sapratu, ka, patiesībā, šim ārstam tiešām rūpēja katrs viņa pacients. Viņam tiešām bija aicinājums. Viņš tiešām vēlējās palīdzēt cilvēkiem.
Izklaidīgi palūkojos augšup debesīs. Tajās nebija pat sīkākā mākonīša, ko es tik ļoti vēlējos ieraudzīt. Šajā vietā itin viss bija perfekts. Slimnīca bija pedantiski tīra, taču tajā nebija pat istabas augu. Dārzā, likās, katram zāles stiebriņam ir ierādīta sava vieta. Pat cilvēki šeit izskatījās ideāli sakopti. Lai kā mans skatiens meklēja kaut sīku nepilnību, tādas nebija.
Es nespēju izturēt tādu kārtību. Gribējās ieraudzīt kaut ko savādāku. Kaut ko, kas neiederētos pedantiskajā kopainā. Visa šī kārtība mani vai smacēja nost. Es nespēju pat mierīgi baudīt skatu. Kur vien es nelūkojos, itin viss bija perfekts.
- Tēti! - vējš atnesa saucienu, kas lika man pavērt acis mazliet plašāk. Es nevarēju izskaidrot interesi, kas bija mani pēkšņi pārņēmusi. Man gribējās ieraudzīt jautrās un skanīgās balss īpašnieci, kas sauca savu tēvu. Nezin kādēļ tas likās neiedomājami svarīgi. It kā no tā būtu atkarīga visa mana dzīve.
Skatiens nekļūdīgi uzmeklēja vienīgo cilvēku, kam varēja piemist tik valdzinoša balss. Manas acis iepletās, ieraugot to pašu meiteni, kas vēl pirms dažām stundām sēdēja uz kāda koka zara un aizrautīgi spēlēja ģitāru. Tā bija viņa.
- Stefānija, kas noticis? - ārsts apjautājās, kad meitene bija pavisam tuvu.
Es biju nodūris skatienu, kas tā vien vēlējās aplūkot meiteni. Taču es nevēlējos būt uzkrītošs vai nepieklājīgs. Tādēļ nācās aprobežoties ar pavisam īsu skatienu, kas gandrīz neizpauda manas dvēseles saviļņojumu.
Stefānija. Varbūt man tā tikai likās, taču šis vārds skanēja kā mūzika. Senāk, kad lasīju pasakas par prinčiem un princesēm, es mūždien iedomājos, ka arī viņu vārdi ir tikpat majestātiski. Protams, šīs domas jau sen bija pagaisušas.
Taču tagad, izdzirdot meitenes vārdu, prātā parādījās brīnumdaiļas princeses tēls. Jā, tieši tā es viņu redzēju.
Stefānija... No lūpām izlauzās klusa nopūta, ko gan nemanīja ne pati meitene, ne viņas tēvs. Viņi abi bija pārāk iegrimuši sarunā par kādu Izabellu, kam ārsts bija nepieciešams.
Bet es? Es kāri tvēru katru vārdu, kas izskanēja no meitenes mutes. Stefānija bija tik dzīvīga un jautra. Katrs viņas vārds bija tik īsts un nesamākslots.
Viņa bija kā svaiga gaisa malks šajā smacējošajā perfekcijā.
Beatrise
- Kristiāna, tu izskaties apburoši. Un tu, Beatrise, protams, arī. - Mareks Makkortnijs sacīja. Viņa balsī bija tik daudz mākslīga laipnuma, ka mana seja gandrīz saviebās riebumā. Pēdējā brīdī man izdevās to izlīdzināt jaukā smaidā.
Manas acis pievērsās grīdai. Sarkanīgais paklājs, ko es nekad nebūtu iegādājusies, pēkšņi saistīja visu manu uzmanību. Es nevēlējos lūkoties uz melnajiem uzvalkiem un greznajām kleitām. Man riebās skatīties pat uz savu ietērpu, ko izvēlējos uz ātru roku.
- Ak, Marek, es tā priecājos redzēt šeit tevi ar tavu ģimeni. - Kristiāna sacīja. Pat viņas balsī jautās tik daudz uzspēlētības, ka es atkal pretīgumā gandrīz nošķobījos.
Makkortniju ģimene uzsāka sarunu ar maniem vecākiem. Es zināju, ka man tas viss bija uzmanīgi jāklausās. Tāpat zināju arī to, ka jebkurā mirklī man varēja tikt uzdots jautājums. Taču visi vārdi plūda man garām.
Es jutos kā lelle. Visas manas kustības bija tik mehāniskas, smaids bija tikai maska, kurai, uzmanīgāk ielūkojoties, varētu redzēt cauri. Pat skatiens vairs nespēja fokusēties uz kādu noteiktu objektu. Pārāk daudz bija gaismas, briljantu mirdzuma kaklarotās un gredzenos.
Un tomēr cauri tam visam es jutu pētošu skatienu, kas neslēpti aplūkoja manu seju, kleitu, augumu... Un atkal radās vēlme sarauties pavisam maziņai, lai nozustu no visu acīm. Gribējās novilkt neērtās augstpapēžu kurpes, kas, patiesībā, man spieda, un skriet prom. Gribējās būt brīvai no visa šī teātra. Taču lūpas turpināja smaidīt, un augums - nekustīgi stāvēt pretī pieciem cilvēkiem, kam biju pilnīgi vienaldzīga.
- Labi, tad nu pāriesim pie mūsu ierašanās iemesla. Vai jūs jau runājāt ar Beatrisi? - Mareks jautāja. Šie vārdi lika uzmanīgāk ieklausīties sarunā. Nezin kāpēc tonis, kādā tika izsacīts šis jautājums, lika krūtīs saknosīties nepatīkamai sajūtai. Tā solīja ko briesmīgu.
- Nē, mēs nolēmām to atstāt kā pārsteigumu. - Nikolass paskaidroja. Viņa vārdi mani satrauca vēl vairāk. Es ienīdu pārsteigumus. Tie vienmēr bija briesmīgi.
Palikšana uz vietas prasīja milzīgu piepūli. Kā nekad man gribējās skriet prom un vairs neatgriezties. Likās, kaut kas draudošs ir pat gaisā. Es jutu, ka tūlīt sekos kas tāds, kas mainīs visu. Un man bija neizsakāmi bail.
Uzmetu īsu skatienu Kristiānai, kas bija sadevusies rokās ar Nikolasu. Šodien viņa izskatījās tik grezni kā vēl nekad. Krēmkrāsas kleita izcēla audžumātes augumu, garie mati lielās lokās krita uz krūtīm un muguras. Viņa smaidīja, taču acīs jautās kas svešāds un ļauns.
Īsi nodrebinājos un palūkojos uz Nikolasu, kas bija tikpat mierīgs kā parasti. Viņa sejā nebija nekādu citu emociju. Itin visu noslēpa uzspiestais smaids, zem kura jautās dzelžaina maska.
Tālāk mans skatiens aizslīdēja uz Patrīciju Makkortniju - Mareka sievu. Patrīcija bija tērpta tumši zaļā kleitā, kas, manuprāt, bija par daudz apspīlēta. Izskatījās, ka sieviete pat nespēj kārtīgi ievilkt elpu. Taču viņa turpināja smaidīt, kamēr zilās acis šaudījās, aplūkodamas visu istabu.
Viņai blakus stāvēja Mareks. Es pat izbrīnījos, ieraudzīdama vīrieša pliko pauri. Vēl pagājušajā pasākumā viņš varēja lepoties ar bieziem, mirdzošiem, tomēr jau sirmiem matiem. Kas gan pēkšņi notika?
Es pati brīnījos par savām domām. Citreiz man bija vienalga par apkārtesošo izskatu, matiem, drēbēm. Taču tagad, kad biju tik satraukta, es vienkārši centos atrast kaut muļķīgāko veidu, kā novērsties no satraukuma, kas milza krūtīs.
Visbeidzot es uzlūkoju Leonardu, kas vēl arvien nebija no manis novērsies. Es ielūkojos viņa zaļajās acīs, kurās dejoja izsmiekla dzirkstis. Jā, viņš mani izsmēja. Taču es nevarēju saprast par ko.
Puisis nervozi izbrauca ar roku caur saviem brūnajiem matiem, kas apgaismojumā mirdzēja. Jā, viņš neapšaubāmi bija skaists. Tacu manī Leonards spēja iedvest tikai bailes un satraukumu.
Telpā bija iestājies pilnīgs klusums. Pēkšņi sapratu, ka visu skatieni bija pievērsti Leonardam, kas skaļi norija siekalas.
Puisis uzmeta skatienu tēvam, kas gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu. Neviens cits to neredzēja, tas paslīdēja garām visu acīm. Tomēr man tas lika satraukties tikai vairāk.
Un tad tas notika.
Leonards izvilka no žaketes kabatas zilu samta kārbiņu, nometās uz ceļa un atvēra to. Skatienam pavērās brīnišķīgs gredzens, ko noteikti vēlētos sev ikviena meitene. Taču es... es spēju tikai šausmās ieplest acis.
- Beatrise Stepforda, vai tu kļūsi par manu sievu? - no puiša mutes izskanēja vārdi, kas lika man mazliet salīgoties.
Es gribēju iesaukties, ka nepiekrītu. Es alku no visa spēka izkliegt savu nevēlēšanos precēties. Taču mans skatiens nevilšus aizslīdēja uz Kristiānu, kas mēmi kaut ko sacīja. Tikai pēc mirkļa es sapratu teiktā nozīmi.
- Piekrīti. - tas bija viens īss vārds, kas noteica visu. Man nebija izvēles. Es biju tikai darījums, ko nu vajadzēja slēgt ar kādu citu. Manu viedokli neviens nejautāja. Viss jau bija izlemts. Šī bija tikai formalitāte.
- Jā. - izmocīju klusu vārdu. Pat izsakot šos divus vārdus, mana balss pamanījās aizlūzt. Pēkšņi man trūka gaisa. Es elpoju cik dziļi vien varēju, taču vienalga smaku. Šajā telpā, blakus šiem cilvēkiem es nespēju elpot. Vien mirkli likās, ka tūlīt ģībšu, kad ieraudzīju aiz durvīm pavīdam kādu vecišķu stāvu. Tā bija Edmunda auklīte, kas tagad smaidīja tik velnišķīgi un apmierināti. Jā, viņa solīja atriebties un izdarīja to.
