Pavasaris pilsētā
Jau smaršo rensteles, un brūns kā šokolāde
Tek netīrumu strauts.
Sen asfalts nometis no sevis sniega ādu
Un gājējsoļiem ļauts.
No sētām izvests sniegs. Kūp saulē mēslu akas,
Kur nevaldāms un spējš
Sev uzpērk vairumā visbrīnišķākās smakas
Un iznes ielās vējš.
Sāk kino aizmirsties. Spīd saule caurām dienām.
Uz soliem sēdēt var.
Es šodien redzēju pat mušas jau uz sienām
Un tarakānus ar.
Un tālās nomalēs, kur var ar īstiem dubļiem
Sev piesmelt zābakus,
Uz spalvām, atslēgām un veciem cara rubļiem
Sit puikas zekserus.
Aleksandrs Čaks, Par Pavasari
Pūpola maigumā izplaucēt dienu.
Pūpola maigumā izplaucēt dienu,
aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu,
kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam,
izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē,
saulīte balta, kad skatās tev vaigā!
/Kristaps Vengrevičs/
Jaunie dzejnieki, Par Pavasari
Skolā reiz mācīja, apmēram tā…
Sniegi sniga, putināja, pūtin pūta ziemelis,
Negribēja atkāpties,
Negribēja pavasari it ne tuvu, tuvu laist.
Un tad vaigus piepūtis, cik vien spēka pūta
Dienvidu vējš tam pretī, nespēja vairs ziemelis
Spēkoties tam pretī.
Kusa ledus, sniegs tam līdz – pavasaris drīz!
Plaukst pirmais pūpolzars, daba mostas,
Skrien strautiņi čalodami, atlido putni kāšos,
Sveic sauli sniegpulkstenītes,
Pelēkais lauks par zaļu paklāju top.
Mežs pamodies smeļas spēku,
Sāk pārģērbties zaļās drēbēs.
Par Pavasari, Romāns Valters
Pavasara ziedu mirdzošajās acīs
Pavasara ziedu mirdzošajās acīs
paslēpies ir saules stariņš draisks.
Runāsim par laimi ziedoņlaikā,
laime nemīl viena pavasarī būt.
Tā mīl ziedus, mirdzumu mums acīs,
vēlas dvēselēs par ceļa vēju kļūt.
Runāsim par laimi, gaismu, ziediem
vārdi negaisīs, tie katram pieskarsies.
Runāsim par laimi ziedoņlaikā!
Ārija Āre, Par Pavasari
