Šis stāsts man tapa aiz gara laika.. Daļa tur ir patiesības, daļu piedomāju pats..
Nu, es nezinu vai šādi raksti ir populāri, bet nu, centos.. Ja nav grūti, tad izsaki savas domas ;)
Bērnībā - Zēns spēlējas spēļu laukumā, kā mēs visi agrā jaunībā. Protams viņam ir draugi un draudzenes ar kuriem kopā ir jautrāk, bet jau maziņš, būdams, viņam iekrīt actiņās meitene. Viņa nav vietējā, bet dzīvo nedaudz tālāk. Zēns, kļūdams, liekāks vēl par viņu domā. Pienāk jau cienijams vecums, kad var sākt ko domāt par šo meiteni. Sākumā viņš ar viņu iepazīstas, tad lēnām sadūšojas un uzaicina uz pirmo randiņu.
Viņa atsaka, jo vēl nav gatava, bet ar laiku meiteni pati viņu sauc ārā, lai ieēstu saldējumu, pamētātu bumbu, ietu nopeldēties.
Meitene,.tomēr saprata, ka viņai viņš patīk. Pajiet daži gadi un viņi ir laimīgi kopā, dažreiz kādu strīdu, nesaprašaņu, bet tas netraucē viņiem dzīvot.
Vienu dienu zēns uztaisa meitenei pārsteigumu, nopērk rozes, uztaisa vakariņas, bet tajā dienā viņš pateica ko tādu, ko vēl nebija nekad teicis viņai - ES MĪLU TEVI. Meiteni apmulsa, nebija domājusi, ka kas tāds atklāsies. Viņa izkrēja, raudādama ārā, zēns nesaprot, kas noticis, aizkrēja līdz.
Viņi apsēdās uz tuvējā beņķīša un zēns prasija, kas notika, meitene atbildēja, ka nekas, esmu vienkārši laimīga, ka ko tādu pateici un viņa atbildēja zēnam ar to pašu, jo zināja, ka tā ir un ka tā janotiek.
Sekoja turpinājums viņu dzīvē - greizsirdība, jaunas patikšanas.
Zēns beidzis vidusskolu un devās māciīties citur, bet tas nekaitēja viņu attiecībām - SĀKUMĀ.
Pirmajā nedēļā, zēnu sagaidija patīkams pārsteigums, meitene aicināja pie viņas un tur bija uzklāts galds, šampānietis, sarkana rozīte. Viņš jutās tik mīlēts, ka samīļoja viņu un pateica, ka nekad nekas mūs neizšķirs...
Bet tālā skola dariju savu, meitenei jau lēnām apnika viņu gaidīt, bija nedēļas, kad viņš neieradās mājās, jo bija mācības..
Kādu dienu zēns atbrauca un redzēja, ka meitene ir mainijusi attieksmi, viņa vairs nebija tāda.. Viņa vairāk viņam neteica, kur iet, ko dara, bet lika viņu gaidīt mājās, sakot, ka būs vakarā pie viņa..
Tā pagāja dienas, nedēļas un beigās meitene pienāca pie zēna un teica, ka viņa vairs tā nevar. Viņa nespēj viņu gaidīt, viņai zūd lēnām jūtas.. Zēns jautāja, Tu taču mīli mani vai ne. ? Viņa atbildēja, es nezinu.. Pagāja dienas un meitenei atnāca vēstule, kurā bija rakstīts- " Atceros dienu, kad spēlējos smilšku kastē un pamaniju Tevi, Tu jau man tad iepatikies, zināju, ka neesi pamanijusi tad mani, bet es tevi pamaniju. Pagāga gadi, lai sadūšotos tevi uzaicināt kur, jo nebiju tevi aizmirsis. Gaidiju to dienu, kad būsim kopā, gaidiju tos vārdus. Bet tieši tagad Tu man pasaki, ka vairs neesot tas.. Vēlējos tev pateikt, ja nav tevis, nav arī manis." Meitene bija nesaprašanā un zvanja viņam, viņa telefons bija izslēgts. Beigās viņa zvaniju zēna mātei, viņa pacēla un pateica, ka zēns ir noslīcis.
kapec??? 