Stāsts bez nosaukuma 22

2.      Nodaļa

-       Chi cerca – trova! – iesaucās Adas istabene un izlīda no tumšās un neiekarotās gultapakšas, rokās turēdama nelielu, sudraba priekšmetu.

-       Ak, paldies Marija! Tu izglābi manu dzīvību! – Ada sajūsmā gandrīz apgāza krēslu un pieskrēja apskaut savu istabeni. Marija jau bija pieradusi pie lēdijas Adas familiārajām jūtu izpausmēm. – Man bail iedomāties kā tēvs būtu reaģējis, ja uzzinātu, ka viņa dāvinātā ķemme ir pazudusi.

-       Tas jau nieks vien ir, jaunkundz, - Marija pieklājīgi atteica un apsēdināja Adu iepretim spogulim. Milzīgajā istabā valdīja puskrēsla, ko sniedza biezie, sarkanie samta aizkari, savukārt viscaur drapētās sienas un mīkstās mēbeles tā vien aicināja nosnausties. Saule jau bija zenītā, bet Ada joprojām taisījās uz tikšanos ar gonfalonjeru Lorenco. 

     Marija tik tikko manāmi pasmaidīja. Kāda gan tūļa mēdza būt šī Adas jaunkundze! Turpinādama smaidīt viņa sukāja lēdijas Adas matus un iesprauda tajos sudraba ķemmi. „Kaut arī tūļa, bet skaistule” Marija pie sevis nodomāja un noskatījās spogulī uz Adas tumšajām, dzirkstošajām acīm.

***

-       Ada, beidzot tu esi klāt, mīlulīt, - Adas tēvs, mecenāts Sandro sacīja un aicinoši pamāja uz vienu no koka krēsliem apkārt masīvajam koka galdam.

     Pie tā sēdēja gonfalonjers Lorenco, kāds jauneklis un Adas tēvs. Jauneklis nepacietīgi švīkāja kājas pret pulēto marmora grīdu, bet gonfalonjers asi bungāja pa gludo koka virsmu ar pirkstiem. Ada paklanījās un apsēdās norādītajā vietā.

-         Ada, iepazīsties, šis ir gonfalonjera dēls Džuzepe, - Sandro uzsmaidīja un norādīja uz jaunekli, sēdošo iepretim Adai. Viņa tumšā āda spilgti kontrastēja ar baltajām tapetēm, bet brūnajās acīs atspīdēja lustras kristāli. Ada palocīja galvu un turpināja knaibīt pirkstus.

-         Laiks paziņot viņai visu, Sandro, vai ne? – Lorenco pasmaidīja un pameta skatienu uz Adu. Šajā skatienā sajaucās it viss maitu lijas pretīgums un ērgļa asais nežēlīgums. Līkais deguns atgādināja knābi, bet garie pirksti izskatījās izkāmējuši un gatavi piežmiegt jebko dzīvu.

-         Ak jā, gandrīz aizmirsu! Ada, dārgā, tu precies!

     Ada neticīgi paraudzījās uz tēvu, tad uz Džuzepi un pēdīgi uz Lorenco. Viņa papurināja galvu, it kā tas palīdzētu pamosties.

-         Es precos? – viņa mulsi pavaicāja un lūkojās pāri Džuzepes galvai uz gleznu virs kamīna. Tajā bija attēlota visa Farresu ģimene. Nelaiķes mātes smaids viņā uzjundīja rūgtas atmiņas.  

***

-         Adas jaunkundz? Vai jums viss kārtībā? – Marija mierinoši noglāstīja šņukstošās meitenes muguru. Ada krasi apmetās milzīgajā gultā otrādi un palūkojās uz Mariju asaru aizmiglotām acīm.

-          Marij, mums ir jābēg. Vienalga uz kurieni, vienalga kā, bet mums ir jābēg prom, tālu prom. Uz Levonu, - Ada šņukstot apskāva savu istabeni. Uz mīkstajiem spilveniem bija palikušas asaru pēdas. Greznā kleita bija pārsviesta pār blakus stāvošo, vatēto krēslu. Pēkšņi arī Marijai rozā un sarkanā veidotā istaba šķita nepievilcīga.

-          Jaunkundz, precības vēl nav tas trakākais. Jūs varbūt nevarat atteikties, bet jūs varat samierināties, - Marija sacīja un piegāja pie nelielā dīvāniņa istabas malā. Viņas skatiens raudzījās tālu pāri mežam uz Veronas pusi. Viņa atcerējās savu kāzu dienu, balto kleitu, viesus un pakārtā līgavaiņa šausmu grimasi. – No otras puses, Levona ir jauka pilsēta.

-          Tiešām? – Ada pasmaidīja un piegāja apskaut savu istabeni. – Marija, tas būs fantastiski, ce perfettamente! Es paņemšu naudu un mantas iztikai, tu sakravā savējās un tiekamies pēc pusstundas pie staļļiem.

***

Pēc pusstundas, nakts aizsegā, divi zirgi izjoņoja no milzīgo staļļu ēnas. Garie apmetņi plandījās vējā, bet zirgu pakavi skaļi klabēja pret bruģēto ceļu.

-       Ar Dievu, papà, - Ada nočukstēja un pameta skatu uz pils gaišajiem mūriem. – Ar Dievu.