"Tu teici, ka liksi mani mierā."
"Vai tad es tā nedarīju? Veselu nedēļu tev nerakstīju."
"Netēlo idiotu. Tu zini, ko ar 'liec mani mierā' domāju."
"Nav ne mazākās nojausmas, par ko tu runā, Mētra."
"Muļķis"
* * *
"Džeison, vai esi dzirdējis jaunumus?"
Dārta priecīgi iesaucās un ar rokām ieķērās man elkonī. Lēnām ejot uz priekšu pa gaiteni, noraidoši pakratīju galvu.
"Ko tad?"
"Sāra man atļāva rīkot vakariņas viņas mājās! Iedomājies tik! Es varēšu tā izpausties! Beidzot! "
Viņa no sajūsmas skaļi iespiedzās un nevarēja nepamanīt, ka acis tai mirdzēja no laimes. Cilvēki, kas atradās netālu, veltīja mums dīvainus skatienus, tomēr es izlikos tos neredzam.
Tātad- vakariņas pie Sāras? Un tie bija tie jaunumi, par ko mana mazā auguma draudzene tā priecājās? Jā, izklausās pēc Dārtas. Bet no otras puses, es saprotu, kāpēc mazā sarkanmate bija tādā sajūsmā. Sāra cilvēku vidū nebija pazīstama ar savu labo sirdi un labestību. Pat Kristofers knapi valdīja savu mēli viņas klātbūtnē. Viegli pasmaidīju. Varbūt draudzene beidzot cenšas mainīt citu uzskatus par viņu? Ja tā- es tikai no sirds priecājos par Sāru.
"Dārta, nomierinies taču. Sagaidi vakaru un tad varēsi iztrakoties pie plīts. Neesi jau mežā."
Mums klusām blakus, acis no grāmatas nenovērsusi, ierunājās Lavīze. Laikam neuzskatīja par vajadzīgu uz mums pat paskatīties. Nobolīju acis, bet neko neteicu. Viņa bija mana kursabiedrene. Kaut arī negribu, bet dažreiz palīdz, ja kaut ko nesaprotu par jauno mācību vielu, jo no studējošajiem juristu studentiem tieši viņa bija visgudrākā un vēl Dārtas sirds draudzene. Tomēr kā cilvēku neciešu ne mata galā. Jā, varbūt no ārpuses Lavīze izskatās mīļa un pūkaina, tomēr, kad viņa atver savu muti... Nav jau tā, ka Dārtas draudzene būtu rupja, vienkārši viņa saka visu, kas ir uz mēles, nemaz nerēķinoties ar citiem un viņu jūtām. Un tāpēc, ka mazais ēdiena guru šo meiteni tiešām mīl un ciena, Lavīzi savā pulciņā pieņēma arī Kristofers un Sāra. Kāpēc? Tiešām nezinu. Salīdzinājumā ar Dārtu un Sāru, viņa bija klusas dabas cilvēks, tomēr dažreiz šausmīgi lecīga. Jāpiebilst, ka savu nepatiku pret mani Lavīze izrāda tikpat bieži, kā es pret viņu. Ideāli.
"Ššš, klusu, Lavīz!" pirkstu uzrunātajai meitenei pie lūpām piespiedusi, ierunājās Dārta. "Neizjauc šo pasakaino mirkli un ļauj man mazliet papriecāties! Tu jau zini, cik saspringts bija šis mēnesis. Visi tie raksti, kas bija jāizlasa un darbi, kas jāuzraksta..." meitene īgni norūca atceroties to visu un stingrāk iekrampējās man rokā. "Jau labu laiku tā dēļ neesmu neko gatavojusi".
"Tad jau mēs arī ieradīsimies."
Ieminējos un Lavīze, mazliet acis no grāmatas atrāvusi, apstiprinoši pamāja ar galvu. Sakniebu lūpas, lai neko asu Dārtas klātbūtnē nepateiktu. Tātad, kad runa ir par ēdienu, Lavīze var pacelt savu galvu un pievērst mums uzmanību kā normāls cilvēks? Ko Dārta saredz savā labākajā draudzenē, es tiešām nezinu. Laikam būs kādreiz jāpajautā, jo no ziņkārības mirstu vai nost.
"Jums jau nemaz nav izvēles!" Dārta ar smaidu uz lūpām atbildēja un pieglaudās vēl tuvāk manam sānam un nočukstēja, "It īpaši tev, Džeison."
"Kāpēc tā?"
"Domāju tas ir tāpēc, ka mēs ejam ciemos pie tavas draudzenes. Plus, Kristofers tur arī būs."
Mums blakus ierunājās Lavīze. Es pagrozīju galvu un pievērsu savu uzmanību tikai meitenei man pie sāniem.
"Ja tu Dārta domā, ka es būšu greizsirdīgs uz tavu brāli, tad es nezinu- pasaulei būs beidzot pienācis gals."
Lavīze smieklus mēģināja noklusēt ar roku, bet mazā sarkanmate, kas bija cieši pieāķējusies pie manis, uzmeta lūpu un iegrūda diezgan sāpīgu dunku sānos. Te nu atkal ies vaļā- kārtējā Kristofera aizstāvēšanas runa.
"Džeison! Neesi jau tik nejauks pret Krisu! Viņš ir lāga zellis, tikai dažreiz mazliet savās galējībās aiziet pa tālu..."
Tur nu viņai gan ir taisnība. Cik labi, ka tomēr māsas mīlestība nav aizmiglojusi viņas veselo saprātu un racionālo domāšanu par savu brāli.
Vieglām iesitu ar knipi Dārtai pa degungalu un ar otru roku noķēru viņas elkoni, kas pēc spēka, ko viņa tajā ielika, lika saprast, ka ļoti gribēja savienoties ar manām ribām.
"Dārt, tu tak zini, ka jokoju un tiešām piekrītu, ka Kristofers ir gudrs un lāga džeks."
Mans sarkasms nepalika viņai nepamanīts un nākamo dunku sānos es nepaspēju noķert.
* * *
"Tātad, Mētra. Pastāsti man mazliet par sevi!"
"Nejūtu vajadzību to darīt."
"Kāpēc ne?"
"Un, kāpēc jā?"
"Lai dzīve paliktu vismaz par vienu toni gaišāka!"
"Tu neatbildēji uz manu jautājumu."
"Un tu uz manējo."
* * *
Ar Sāru tā īsti sanāk tikties tikai pusdienu pārtraukumos. Mums jau daudz izvēles nemaz nav, jo viņas mārketinga nodarbības un lekcijas notiek citā universitātes korpusā, padarot mūsu atkalredzēšanās ļoti retas. Tāpēc cenšos izmantot ikkatru izdevību, lai ieraudzītu savu draudzeni, kaut tas arī būtu uz dažām minūtēm. Šodien sarunājām tikties nelielā kafejnīcā netālu no skolas, ko pēdējā laikā esam īpaši iecienījuši. Nopūtos un paskatījos vēlreiz pulkstenī. Viņa atkal kavē un tas ir netipiski, jo Sāra ir ļoti punktuāls cilvēks. Kas viņu pēdējā laikā aptur nākt uz šejieni laikus? Atstutēju galvu pret roku un paskatījos ārā pa logu, kas atradās man blakus pie galdiņa. Bija grūti nepamanīt, ka rudens drīz būs galā, un tā vietā nāks barga ziema. Tagad sētnieks slaucīja prom pēdējās, no kokiem nokritušās, lapas, cilvēki steidzās garām kafejnīcas skatlogiem tālāk savās darīšanās, ik pa brīdim kāda mašīna pabrauca garām, bet no Sāras nebija ne miņas. Varbūt šodien viņa vispār neatnāks? Varēja vismaz dot kādu ziņu.
Kad jau grasījos iet prom, zvaniņš, kas atradās virs kafejnīcas durvīm, iezvanījās, pavēstot visiem par jauna klienta ierašanos. Manas sejas aprises uzreiz atmaiga, un jutos patīkami atvieglots, ieraugot pazīstamo blondo matu ērkuli durvju ailē un tirkīzzilās acis, kas, pētot pūlī, centās atrast manējās. Piecēlos kājās un meitenei pamāju. Pamanījusi mani, pasmaidīja savu pērļbalto smaidu un ātriem soļiem šķērsoja mazo telpu. Sāra šodien bija ģērbusies parastā, adītā džemperī un džinsu biksēs. Kājās, protams, bija kedas. Bez tām draudzene nekur nedodas, jo uzskata, ka nekas ērtāks par tām uz šīs pasaules nav.
"Sveika,"
Noskūpstīju viņu uz vaiga un paņēmu mēteli, kuru meitene pat nebija mēģinājusi uzvilkt uz šejieni nākot, un pakāru to uz pakaramā, kas atradās netālu no mūsu galdiņa. Laikam Sāra tiešām steidzās, lai uz šejieni nokļūtu, ja pat kārtīgi nebija apģērbusies.
"Ja nevari paspēt uz pusdienām, viss, kas tev ir jāizdara, ir jāpiezvana. Tu jau zini, ka sapratīšu. Vajag tikai pateikt."
Sāra tikai klusām iesmējās un ar skaļu 'uff' iegāzās savā krēslā galda otrā pusē man tieši pretī. Pastūmu uz draudzenes pusi jau padzisušu kafijas krūzi un nelielu kūkas gabalu, ko, atnākot uz šejieni, jau laikus biju pasūtījis.
"Ak, Džeison, paldies. Tu jau kā zinādams, ka kavēšu, man visu esi dabūjis."
Sāra man veltīja bēdīgu smaidu un uz galda saņēma manu roku savējā.
"Tu jau zini, ka tas nav tīšām. Es tik tiešām neciešu kavēt mūsu tikšanās, bet- "
" 'Bet', kas?"
Nenovērsis no draudzenes skatienu, ziņkārības mudināts pajautāju.
Sāra no mana pēkšņā jautājuma nedaudz satrūkās un ātri pasmaidīja, tomēr nebija grūti pateikt, ka smaids neaizsniedza viņas zilās acis.
"Tests,"
Viņa ātri izgrūda un atraisīja savu tvērienu no manas rokas. Nesteidzoties aizsniedzās pēc kafijas krūzes un sāka to pūst, kaut arī pats dzēriens jau bija atdzisis. Sāra centās noturēt tiešu acu skatienu, bet īpaši labi viņai tas neizdevās. Draudzenes zīlītes vēroja vai nu manu degunu, vai to, kas atradās man aiz galvas. Nekad pašas acis.
"Drīz mums būs svarīgs tests. Tāpēc dažreiz tā dēļ man nākas aizkavēties universitātē."
Viņa ātri nobēra savu sakāmo un pievērsa skatienu krūzei, kas atradās meitenei rokās.
Skeptiski viņu vēroju, tomēr neko neteicu par Sāras pēkšņi dīvaino izturēšanos. Tāpēc tikai piekrītoši pamāju ar galvu un tālāk neko nejautāju. Paņēmu savu dzērienu un ar acs kaktiņu pamanīju, ka draudzene atviegloti nopūšas.
"Paldies, ja kas."
Pēc laiciņa klusām ierunājos. Sāra atrāva savu skatienu no dzēriena krūzes un ar platām acīm skatījās manī, it kā man pēkšņi no pieres būtu izaudzis rags. Kas visiem ir, kad pasaku 'paldies' vārdu? Jā, nav tā, ka es to lietotu katru dienu, bet tas jau nenozīmē, ka nekad nejūtos pateicīgs.
"Kas? Kāpēc tu man pēkšņi pasakies? Vai kaut kas notika?"
Pasmaidīju un nobolīju acis par draudzenes pēkšņo reakciju.
"Es tiešām novērtēju to, ka atļāvi Dārtai pie sevis šovakar gatavot. Zini- likās, ka no prieka viņa no ādas izleks ārā. Bija patīkami atkal redzēt sīko tik enerģijas pilnu. Mācības bija iztukšojušas viņu līdz kaulam."
"Tad jau man ir prieks, ka varu palīdzēt."
Sāra pasmaidīja un caur savām garajām skropstām man veltīja tādu skatienu, kas lika atkal atcerēties, cik ļoti man ar viņu ir paveicies, neskatoties uz visu, kas pēdējā laikā ir noticis.
Kaut arī tas jau bija sen atpakaļ, vēl joprojām esmu vieglā šokā par draudzenes mazo 'joku', kuru viņa man izspēlēja tajā ballīte, notēlojot slimu. Vēlāk apgalvoja, ka vēlējās pārbaudīt manu uzticību viņai. Īstenībā jutos nedaudz aizskarts, uzzinot iemeslu, kāpēc meitene uz balli neieradās, jo, kur viņa ir rāvusi domu, ka esmu neuzticīgs.
Mazliet pārliecos pāri galdam un saņēmu viņas vaigu savā plaukstā. Meitene no pēkšņā pieskāriena satrūkās, bet tad lēnām atslābinājās.
"Zini, es tikai nevaru beigt brīnīties- par to, ka tu Dārtai vispār atļāvi. Tu visus šos gadus liedzies, ka nevēlies redzēt viņu savas virtuves tuvumā, kur nu vēl mājā, bet tagad, kā no zila gaisa, mainīji domas..."
Skatījos draudzenes dzirdri zilajās acīs, it kā cenšoties tur atrast sev vajadzīgo atbildi.
"Man bija savi iemesli,"
Sāra nozipsnīja savu pērļbalto smaidu un atrāva savu vaigu no mana tvēriena.
* * *
"Labi... Sāksim tad iet ar maziem solīšiem uz priekšu. Hm... Kā būtu ar tavu mīļāko krāsu? Tev tak tāda ir, vai ne?"
"Neuzminēji, nav"
"Tad, kā ar laimīgo ciparu?"
"Neticu tādām blēņām"
"Mīļākā dziesma?"
"Nav tādas."
"Kādi ēdieni garšo?"
"Nu, kas tev ir!? Nesaproti, ka negrasos tev atbildēt!"
"Tiešām? Bet tu visu laiku to vien dari, kā atbildi."
"Tas nebija tā domāts..."
"Un tu zini, ka es esmu tikpat ietiepīgs kā tu, Mētra. Tik viegli no manis netiksi vaļā."
"No tā es visvairāk baidījos... "
"Vai tas, ka rakstu, tiešām ir tik slikti?"
"... Nē, bet ļoti kaitinoši"
