Starp dzīvajiem un mirušajiem (2)0

Nonākot pie meža es apjaušu,ka vairs nedzirdu raudāšanu.Apgriežos apkārt,taču neieraugu to,ko meklēju. Apstulbusi apsēžos uz tuvumā esošā celma un ar cerību vēroju mežu. Man pretī raugās dažāda izmēra koki gluži kā cilvēki,kas gaida,lai tos izklaidēju. Ar sūnām apaugušie akmeņi paslēpušies lepnajās papardēs, liekot noprast, ka tiem ir kas slēpjams. Staltās priedes ar vēja palīdzību izaicinoši šūpojas vienā ritmā. Šķiet mežs aicina dzīvot tam līdzi,bet tai pat laikā biedē.
Pēkšņi aiz muguras sajūtu bijīgu kustību,kas liek man pagriezties. Pirmais, ko ieraugu ir sarkanas un sapampušas actiņas,kas bailīgi lūkojas manā virzienā. Šis ir tas mazais puisēns kuru meklēju. Atviegloti nopūšos un stiepju roku viņa virzienā,taču mana kustība viņu nobiedē un viņš strauji atlec.
-Nebaidies. Es klusā balsī nosaku.
Puisītis atrazdamies labu gabalu no manis, atsāk raudāšanu, liekot noprast,ka esmu viņam drauds. Es turpinu sēdēt,jo pieceļoties varētu vēl vairāk viņu nobiedēt.
- Kur ir tava mamma? Es cenšos uzsākt sarunu.
Bērns pārtrauc raudāšanu un pēc brīža klusi nosaka.
-Pazudusi. Nevaru viņu atrast.
Puikas atbilde mani pārsteidz. Kā bērns var būt viens ? Un kur ir viņa vecāki?
-Kā tu te nokļuvi?
Bērns vēljoprojām atrodas pārs metru attālumā un nekustīgi mani vēro. Un es vēroju viņu. Apmēram 10 gadus vecs, slaidas miesasbūves, gaiši brūni īsi mati un brūnas acis. Kopumā kā jau visi bērni mīlīgs un skaists.
Taču manu uzmanību pievērš kas cits. Viņa apğērbs. Baltas krāsas tāds kā palags,kas aptīts ap viņa ķermeni. Automātiski paskatos uz sevi no augšas un secinu,ka esmu apğērbta identiski. Pirms tam gan to nebiju pamanījusi. Un tad pēkšņi es visu saprotu. Mazais puisītis tāpat kā es ir nomiris un mani pārņem nenormāls žēlums un skumjas. Vēlos pieiet klāt un maigi samīļot kā māte savu dēlu. Cik šausmīgi! Mana nāve tuviniekiem noteikti bija smags pārdzīvojums,taču mātei pazaudēt bērnu ir divtik smagi. Neagtriezeniski brutālā veidā zaudēt daļu no sevis.
Pirms es gribu puikam ko teikt viņš pasteidzas pirmais.
-Es nezinu kā mamma pazuda. Mēs gājām pa ielu,es skrēju,jo gribēju būt ātrāk mājās,bet tad pēkšņi es bez mammas nokļuvu šeit. Man ir bail, es te nekad neesmu bijis,gribu mājās.