local-stats-pixel fb-conv-api

Soļi uz laimi 102

Meitene pamostas Evana roku iekļauta sargājošā apskāvienā. Abu augumi ir cieši viens pie otra. Dominika lēnām pagriežas pret puisi, un vēro viņu. Meitene ievēro, katru puišu sejas vaibstu, mazliet vairāk izteiktos vaigu kaulos un brūnās matu sķipsnas, kas krīt pār Evana acīm.
Puiša elpas ritms paātrinās.
- Labrīt.-Evans neatverot acis klusām nočukst
- Labrīt.- Dominika atbild, puisis atver acis un uz meitenes lūpām parādās plašs smaids, kuru noslēpj, seju paslēpjot lielajā spilvenā. Evans viegli iesmejas un piekļauj savu galvu pie meitenes kakla, viņš Dominikas kaklu noklāj ar maziem skūpstiem. Meitene paceļ galvu augšup un ielūkojas puiša acīs.
- Vēlreiz, paldies.- Viņa aizver acis un cenšas aizmirst katru spērienu un dūri, ko vakar sajuta meitenes ķermenis.
- Nav par ko. Es tevi tur nevarētu atstāt.- Evans tikai parausta plecus un meiteni ievelks ciešākā apskāvienā.
- Au- Meitene sajūtot savus zilumus, klusām iekliedzas.
- Piedod, es negribēju.
- Nav tava vaina.- Dominika uzsmaida pusim un noskūpsta viņa vaigu.

Evans piekļauj savas lūpas pie meitenes lūpām, ar katru sekundi skūpsts paliek kaislīgāks, bet drīz vien to izjauc Dominikas telefons, kas uzstājīgi sāk zvanīt.
Meitene negribīgi atstāj silto gultu un no gultas kājgaļa, paņem Evana melno kreklu, ko ātri pārvelk pār galvu un dodas pakaļ savam telefonam.
- Bez mana krekla, tu izskatījies labāk.- Evans klusām nočukst.
- Tu gribi teikt, ka man nepiestāv?- Dominika ar vienu roku turot savu telefonu, bet ar otru krekla malu jautā.
- Es atzīšu, tev izskatās labāk nekā man.

- Jā?- Dominika beidzot atbild uz telefona zvanu, bet atgriežas gultā pie Evana. Meitene jāteniski apsēžas virsū puisim un ap pleciem apliek biezo segu, ko bija nosegusi, lai apsēstos uz puiša kājām.
- Domi? Kur tu esi? Ar tevi viss kārtībā? Kur tu biji naktī?- Dīns neatļaujot māsai atbildēt kaut uz vienu jautājumu turpina uzdot nākamos. Evans paslidina savas rokas zem krekla, kas meitenei ir mugurā un pievelk viņu sev tuvāk.
- Ar mani viss ir kārtībā.
- Lai tu pēc stundas būtu mājās, ja ne, es došos tevi meklēt, lai kur arī tu būtu, es tevi atradīšu. -brāļa balsī ir sadzirdamas dusmas un uztraukums.
- Labi.- Dominika atbild un pabeidz sarunu.

Meitene pārliecas pār puisi un savu telefonu noliek uz mazā naktsskapīša, kas atrodas blakus gultai.
Evans pievelk meitenes augumu sev pavisam tuvu un abi savieno lūpas kaislīā skūpstā.
- Ja es pēs stundas nebūšu mājās, brālis nāks mani meklēt- Dominika starp skūpstiem iesmejoties saka puisim.
- Lai nāk - Evans atbild, pār meitenes galvu pārvelk nesen uzvilkto kreklu.
Evana pirksti satver meitenes krūšturi un to veikli atver, bet viņus ja atkal, kāds iztraucē. Šoreiz, zvans pie dzīvokļa durvīm.

- Man brālis mūs ir atradis.- Dominika smejoties saka.
- Gaidi mani, šeit.- Evans noskūpsta meiteni un atstāj viņu vienu gultā.

- Lilī?- Dominika dzird puiša balsi.
- Svieks, mīļais.
- Man tagad nav laiks.-
- Nu, bet Evan. Tu pat nevari ierasties uz ģimenes vakariņām, vienīgais ar ko tu no ģimenes kontaktējies kr vecmāmiņa, pat par savu mazo māsu, tu esi aizmirsis.- Meitenes balss ir uz sabrukšanas robežas.
Dominika ātri izkāpj no gulta, un atkal uzvelk Evana kreklu.

-Oi. Piedod. Es nezināju.- Meitene skatoties uz Dominiku, saka.- Es laikam iešu.
- Nē, paliec. Es gribu iepazīties ar Evana māsu.- Dominika viegli iesmejas.- Sveika, es esmu Dominika.-Meitene nostājas blakus puisim un pretī pastiepj roku.
- Sveika, es esmu Lilija.
- Nāc iekšā.- Evans padodoties nosaka un ielaiž māsu iekšā dzīvoklī.
- Kāpēc tu esi visa zilumos?- Lilija ieraugot meitenes zilumus pārsteigta jautā.
- Mani vakar piekāva parkā. Bet par laimi man bija norunāta tikšanās ar Evanu un viņš mani izglāba.- Dominika stāsta un pabeidzot stāstījumu paskatās uz puisi, kurš izglāba meiteni.
- Tad jūs neesat kopā?
- Lilij? Mēs esam pazīstami tikai divas dienas.- Evans izbolot acis saka.
- Skaidrs.

- Dīns.- Dominika kā dzleta pielec kājās.- Aizvedīsi mani mājās. Viņš noteikti tagad meklē mani pa visu pilsētu.
- Jā, protams.
Evans un Dominika aiziet uz guļamistabu un uzvelk drēbes.
- Ejam?- Evans paņemot mašīnas atslēgas jautā
- Jā. Lilij, bija prieks iepazīties.
- Man arī.- Puiša māsa uzsmaida meitenei un viņu cieši apskauj.

- Kur tu biji?- Dīns ieraugot māsu izskrien no mājas un skaļā balsī jautā.
- Nomierinies.
- Man nomierināties? Tu visu nakti nebiji mājās.
- Dīn, man ir 18 gadi.
- Un? Kāpēc tev seja ir vienos zilumos?- brālis ieraugot māsas sasisto seju apjūk, bet ieraugot Evanu aiz meitenes muguras viņa dusmas pieaug.- Tu! Ko tu izdarīji manai māsai?- Dīns piespiež Evanu pie mašīnas un savu labo roku spiež bie puiša kakla.
- Dīn, viņš nav vainīgs- Dominika iekliedzas pa visu ielu.- Viņš mani izglāba no izvarošanas.- Meitenes brālis apjucis atkāpjas no puiša.
- Atvaino.
- Viss kārtībā. Es arī tā uztvertu situāciju, ja mana māsa pārnāktu vienos zilumos.- Evans berzējot savu kaklu nosaka.
- Paldies, ka izglābi manu māsu.
- Es viņu tur nevarēju vienu atstāt.- Evans parausta plecus un atver mašīnas durvis. Dominika pieskrien pie puiša un viņu ātri noskūpsta un neatvadoties no puiša ieskrien iekšā.

108 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
tev jūk tagadne ar pagātni. Īpaši pirmajā rindkopā.
0 0 atbildēt