rakstīts 2008. gadā, kad vēl aktuāls bija Centis Ūbele. khi-hi. epifānija.
Es eju pa rozā gaiteni. Rozā dienas, rozā mēbeles, viss rozā. Paskatos un redzu zebru. Zebra kā zebra - melnbaltām strīpām. Bet šī zebra sēž un lako rozā nagus. Viņa piedāvā arī man tādus uzlakot, bet es laipni atsakos.
Eju tālāk pa gaiteni, ieraugu ziloni. Zilonis kā zilonis - pelēks, bet šīs zilonis ar rozā guašu krāsām krāso sev plankumus. Viņš piedāvā arī man pie tādiem tikt, bet arī viņam es laipni atsaku.
Eju uz priekšu pa gaiteni, kur itin viss ir rozā. Ieraugu Alisi no Brīnumzemes, kura man piedāvā iedzert ar viņu tēju. Domāju, ka šāda izdevība rodas tikai vienreiz dzīvē, tāpēc ar paltu smaidu pieņemu uzaicināju. Apsēdos un nodomāju, cik jauki, ka beidzot kaut kas nav rozā. Bet tad Alise sāka liet hibisku ziedlapiņu tēju. Rozā!
Es pielecu kājās un skrienu prom, jo šī rozā krāsa man pagalam apnikusi. Skrienu pa gaiteni, kurš nekad nebeidzas, bet pēkšņi sev aiz muguras dzirdu: ''Lūdzu, dodiet ceļu!'' man uzsauc haizivs, kas lido šurp. Es sašutusi atspiežos pret sienu, bet no apjukuma, kuru radīja haizivs, kura nebija rozā, nepamanīju, ka tur nav siena, bet gan trepes uz leju. Es ripoju lejā pa trepēm, un beidzot, kad esmu beigusi ripot un pieceļos kājās, manā priekšā stāv Centis Ūbele un saka: ''Noņemiet rozā brilles, inflācija nemazināsies!''
Manas rozā brilles no kritiena bija saplīsušas, un tagad es visu redzēju, kā tas patiesībā ir. Atrodos kādā pelēkā šķērsielā. Paskatos apkārt un viss, ko redzu, ir bezgala pelēks - pelēkas ielas, pelēki cilvēki, kas iet pa šīm ielām, kā roboti bez jebkādām emocijām, bez smaida, bez prieka, pārmākti ar ikdienas problēmām.
Un tad man galvā ienāk doma - vai labāk nebija dzīvot ar rozā brillēm?
