Galvā kaut kas stipri dūc. Es ierokos dziļāk spilvenā un domāju par mājām. Par silto Saturna klimatu, par vasaras māju uz Titāna, par košajām debesīm, kas mainās ik minūti no tumši violetām uz spilgti oranžām un pēc tam uz salātlapu zaļām līdz indigo zilām. Man jau tagad pietrūkst Saturna jūra ar sarkano, putaino, saldo ūdeni. Man pietrūkst vēju, kuri izskatās, kā krāsainas miglas, kas laiski dodas cauri pļavām un dreifē pa pilsētu ielām. Man pietrūkst manu ūber gudro vecāku, kuri mājas bibliotēkā allažiņ diskutē par situāciju starp planētām, par izcelsmi un citiem Visumiem. Vai es kādreiz vēl viņus satikšu? Savu māsu? Neizsakāmas izcelsmes balss man priekšā saka, ka nē. Man ir bail no šīs vietas viss, ko es gribu ir mājās. Vēl dziļāk ieurbjos spilvenā, it kā tas maz būtu iespējams. Uzgaidi, Made, spilvens! Kā tas te gadījies? Es atveru acis. Es paskatos apkārt un secinu,ka atrodos citā telpā. Šajā es guļu gultā. Man blakus ir mazs skapītis un uz tā stāv glāze ar ūdeni. Šajā telpā ir logs! Logs! Es momentā pietrausos augšā, lai ķertu saules starus. Diemžēl logu nevar atvērt. Zemes debesis ir skaidras un gaišas. Tik neparasti uzlūkot šo gaiši zilo toni un ik pa vietai pamanīt kādu slāņu vai gubu mākonīti. Uz Saturna ir tikai lietus mākoņi. Zemāk ainavā paveras priežu mežs. Skuju zaļais tonis man liekas ļoti nepierasts, bet tad pēkšņi man atmiņā pazib ‘’skuju zaļais – mammas mīļākā krāsa’’. Kā es ceru, ka viņa ir tepat kādā citā telpā. Es vēlētos, lai viņa tagad raudzītos uz to pašu silu uz kuru es. Es, gribu, gribu, gribu...
Durvis atveras. Pirms tam bija dzirdams, kā noklakšķ atslēga. Tomēr tur mani nebrīvē. Vismaz sapratuši, ka neesmu nekāds dzīvnieks. Es nepaskatos uz atnācēju. Ne jau man viņš ir vajadzīgs, bet viņam es.
- Sveika, - mani pārsteidz jaunas meitenes balss. Strauji pagriežos un manas aizdomas apstiprinās – tā pati meitene, kas iepriekš. Šoreiz gan ar daudz bravūrīgāku skatu uz dzīvi.
- Sveika
- Nepārtrauc mani, kamēr neesmu aizmirsusi visu, ko vēlos tev teikt, - meitene saldi iesmejas. Mēs apsēžamies uz gultas malas, - Klausies ļoti uzmanīgi, ko es tev teikšu. Šobrīd tu patiešām atrodies uz planētas Zeme. Viena. Es nezinu par kādiem vecākiem un māsu tu runāji, bet tevi atrada vienu pašu. Cilvēkus, kuri tevi atrada, nācās nogalināt, jo viņi redzēja tevi vienacainu. Nepārtrauc. Tas ir nežēlīgs drošības pasākums. Neviens negrib, lai visi uzzina, ka uz Zemes ir citplanētieši. Tu neesi pirmais gadījums, kad kāds kuģis avarē uz Zemes. Tikai mēs neatradām tavu kuģi. Cik saprotu, tu es no Saturna. Arī ar šo planētu mums nav bijusi nekāda darīšana. Pārsvarā iemaldās tik pa kādam marsietim vai venērietiem. Tos gan parasti atrod ar visu kuģi. Tevi, vienu pašu. To, ka tevi nodeva acs, tu jau saproti. Mēs nezinājām, kas tu tāda esi un uz ko esi spējīga, tādēļ ieslodzījām. Piedod par dzīvniecisko izturēšanos sākumā, bet saproti pati... Mēs bijām pārbijušies un nezinājām, ko darīt. Un tagad – vai spēsi tās divas acis saglabāt uz ilgu laiku?
- Āmm...- teikt, ka biju tikai mazliet apstulbusi no visa šī te, būtu teikt lieki un nepatiesi, jo es biju nežēlīgā nesaprašanā, - kad aizmiegu, vairs nespēju kontrolēt savu mākslīgo izskatu.
- Ļoti labi patiesībā. Tas nozīmē, ka tu varēsi pilnvērtīgi ieņemt cilvēka dzīvi. Tu noteikti jau zini, ka mūsu tehnoloģijas neļauj ceļot kosmosā tālāk par mūsu Mēnesi. Tas nozīmē, ka tev šeit būs jāuzkavējas līdz tev, kāds atbrauks pakaļ. Marsiešiem tas aizņem kādus desmit gadus no izsaukšanas brīža. Saturns ir tālāk, bet mēs nezinām jūsu tehnoloģijas. Tev ir nepieciešams kaut kas īpašs, lai izsauktu savējos?
- Izsauktu? Mums jau nav nekādu īpašu ierīču starpplanētu saziņā, - es vēlējos raudāt.
- Ja? – meitene sašķieba lūpu uz vienu sānu, - tas nav labi, jo marsiešiem tāda bija. Viņi spēja raidīt savas domas saviem ģimenes locekļiem, lai, kur tie atrastos.
- Es to zinu un tas ir ļoti jauki, bet... – viss, es vairs nespēju parunāt. Apzinoties, ka man šeit būs jāpaliek... Šeit! Mazattīstītajā Zemē! Vienai. Pašai. Bez. Neviena. Drauga. Bez ģimenes. Mana ģimene... es pat nezinu, vai viņi ir dzīvi!
- Hei, neraudi, - es tiku apskauta pret pašas gribu, - uz Zemes nav nemaz tik slikti. Gan redzēsi. Mēs tev sameklēsim visu nepieciešamo. Tu noteikti esi izsalkusi. Ko tu ēdi uz Saturna?
- Sauli, - es šņukstu. Vai jēga noliegt nenoliedzamo?
- Ko? – meitene iepletusi paskatās uz mani, - kā var ēst sauli?
- Nu, mēs pārtiekam no viņas gaismas. Mums ar to pietiek.
- Un, ja gadās kāda karstāka diena, tad visi paliek par baigiem resnuļiem?
- Nē, mums jau nav enerģija jāpaņem pilnīga visā sevī. Citreiz mēs viņu sapildam konteineros un tumšākos mēnešos izsūcam tāpat. Tas gan nav tik pilnīgi, bet var iztikt.
- Takā sapildāt burciņās un ieliekat pagrabā ziemai?
- Es nezinu, kas tās tādas par burciņām, bet, ja kā pagrabu tu domā saules kambari, tad jā.
- Apbrīnojami.
Kādu brīdi mēs tikai sēžam viena otrai pretī. Meitene man pretī kaut ko cītīgi raksta blociņā. Tādā – mazā, ādas vākos iesietā, bloknotā.
- Pastāstīsi par sevi? – es uzdrīkstos pavaicāt. Man bija nepieciešama draudzene. Un šī būtne šeit, uz Zemes, likās vispiemērotākā. It kā es būtu sastapusi vēl kādu bez viņas!
- Eh, par mani jau nav neko daudz ko stāstīt. Strādāju PNB – Pasaules Noslēpumu Birojā gandrīz visu savu mūžu. Par šo organizāciju zina tikai retais iedzīvotājs. Precīzāk 150 tūkstoši uz septiņiem miljardiem. Es šeit strādāju jau no septiņu gadu vecuma. Šobrīd man ir sešpadsmit. Mani vecāki arī šeit strādā. Darbu birojā apvienoju ar visparastāko Zemes iedzīvotāju ik dienu, proti, eju skolā, dzīvoju parastā privātmājā un brīvajā laikā satiekos ar draugiem.
- Izklausās diezgan līdzīgi manam dzīvesveidam, - uzsmaidu, - tikai es nestrādāju nekādā slepenā Saturna Noslēpumu Birojā.
- Es tevi netraucēšu. Labi? Tu noteikti es nogurusi pēc mūsu sarunas, - viņa jau cēlās kājās. Es to negribēju. Pēdējais, ko vēlējos bija atkal palikt vienai pašai.
- Pagaidi! – domā, Made, domā! Ko viņai pajautāt? – Jūs zemieši sevi nekā īpaši nedēvējat? Piemēram, mans vārds ir Made, lai mani varētu vieglāk sasaukt pūlī. Tev noteikti arī jābūt kādai iesaukai, ja ne vārdam.
- Ak, manas manieres, - meitene uz brīdi pat izskatījās apjukusi, - Patrīcija Anna Elizabete Rūta Džeikobsone. Mani vecāki vienkārši nespēja izlemt kādu vārdu man dot. Hehe, ne?
- Ak, tā, - pat nedaudz samulsu no tādu vārdu gūzmas. Un es vēl vaicāju vai viņi dod tādus vārdus vispār. Šitie zemieši ir ķerti ikdienā viens otru tik gari uzrunājot, - nu, tad tiksimies vēlāk zemiete Patrīcija Anna Elizabete Rūta Džeikobsone!
- Eh, ikdienā vari saukt mani par Patu. Tas tāds neformāls saīsinājums draugu lokā.
Un, čik, pa durvīm pazuda viņa. Likās, ka šī neticamā zemiešu meitene sev līdzi aiznesa visu. Gan siltumu, gan enerģiju, gan noskaņojumu. Aizmigu domājot par to iepriekš pieminēto draugu loku.
