- Egija... Tas būs garš stāsts. Ja tev gadījumā vajag uz tualeti, iesaku iet tagad.
Signija palika sēžam.
- Kad Egija un viņas mamma aizbrauca uz Īriju, tad tikai sākās. Visu pavasari abas bija aizvadījušas strīdos. Egija bija pārmetusi mammai, ka viņa ļauj citiem kāpt sev uz galvas. Egija bija cerējusi, ka pēc pārcelšanās viss nokārtosies, bet kas tev deva. Egijas mamma visu laiku vaimanāja, kā gan viņa darīs to vai šo, kā tas izskatīsies no malas, ko citi teiks. Egijai gandrīz jumts sāka braukt. Draugi un feisbuks tolaik vēl nebija izdomāti, telefona sarunas bija dārgas un mēs sazinājāmies ar īsziņu palīdzību. Egija rakstīja, ka nepārtraukti strīdoties ar mammu un atzinās, ka brīžiem mamma viņu tā besī ārā, ka griboties viņai iekrāmēt. Skan neiedomājami, vai ne? Egija pusi dzīves bija pavadījusi, aizstāvot mammu no agresīvā tēva, bet nu pati bija gatava pacelt pret viņu roku. Man arī ir gadījies, ka kāds nokaitina tik ļoti, ka gribas viņam ievilkt. Zinu, ka nedrīkst, bet... man tas jau ir asinīs. Kopš bērnības. Zinu, cik liela vara piemīt sitienam: pats izlādējies un vēl otru nobiedē tā, ka izdodas viņam šo to ieskaidrot.
Vēl pirms stundas Renātes teiktais būtu radījis Signijā pārsteigumu, riebumu vai apmulsumu. Tagad vairs ne.
- Kā jau teicu, pirmais laiks bija traks. Viņas dzīvoja vienā mājā ar vēl četriem viesstrādniekiem. Nelegāli, jo māja bija maza un brīvu istabu tur nebija. Egija un viņas mamma pirmo mēnesi nodzīvoja viesistabā, bet naktīs gulēja uz izvelkamā dīvāna, abas kopā. No rītiem cēlās un gāja uz darbu, nostrādāja savas maiņas, nāca atpakaļ, pusaizmigušas uztaisīja kaut kādas pusfabrikātu vakariņas, ja bija spēks un vēlēšanās – drusku papļāpāja ar pārējiem, paskatījās TV un atlūza. Un tā piecas, sešas dienas nedēļā. Rutīna, mēģinājumi iedzīvoties svešā valstī, stress... Apkārt skanēja sveša valoda, ko nācās mācīties. Egijas mamma, aizbraucot uz Īriju, angļu valodu nezināja vispār. Egija bija domājusi, ka prot angļu valodu, jo eksāmenā bija dabūjusi seši, taču aizbraucot bija šokā, jo saprata, ka viņa nesaprot gandrīz neko no tā, ko apkārtējie runā – īriem ir tāds specifisks akcents. Ar laiku kļuva labāk. Egija un viņas mamma iedzīvojās, tika katra pie savas istabas citā viesstrādnieku mājā, Egijas mammai sāka celties pašapziņa. Viņa pamanīja, ka nevienam, izņemot viņu pašu, neinteresē tas, kā viņa izskatās no malas un neviens uz viņu nelūr un nedomā – kas tā tāda un kāpēc viņa tā dara? Egijas mamma nomierinājās un atplauka. Pēc pusgada viņa jau sāka uzvesties ciešami, pēc gada – labi, bet pēc diviem Īrijā nodzīvotiem gadiem viņu vispār vairs nevarēja pazīt. Atceros, reiz mēs ar Zani biju aizbraukušas ciemos pie Egijas. Tas varēja būt pirms kādiem trim vai četriem gadiem. Visas trīs sēdējām virtuvē un dzērām tēju, bet turpat blakus sēdēja Egijas mamma, plēsa jokus, stāstīja, kā nesen mēģinājusi iztaisnot matus, bet kaut kas sagājis grīstē un viņa tos gandrīz nosvilinājusi. Viņa stāstīja arī to, kā nedēļas nogalēs kopā ar kolēģiem iet uz boulinga zāli un esot jau iemācījusies, kā ar vienu sitienu notriekt visus desmit ķegļus un sūdzējās par nedienām ar savu toreizējo draugu. Viņa bija ataudzējusi matus, sākusi sievišķīgāk ģērbties, vairāk krāsoties, vingroja, sāka lietot visādus krēmus un losjonus. Egijas un viņas mammas attiecības pilnībā mainījās – abas kļuva par draudzenēm un varēja pārrunāt jebko. Egijas mamma tagad strādā kaut kādā atbildīgā amatā, perfekti runā angliski, īrē atsevišķu dzīvokli un ir kopā ar kaut kādu īru. Vārdu neatceros, bet viņu starpā viss ir diezgan nopietni. Ak jā, no Egijas tēva viņa izšķīrās. Kas attiecas uz Egiju... Viņa nu jau divus gadus dzīvo Londonā un strādā viesnīcā. No sākuma recepcijā, bet nu ir uzkalpojusies līdz menedžeres amatam. Paralēli viņa studē augstskolā. Brīvdienu viņai tikpat kā nav, bet Egija saka, ka viņai arī nevajagot.
- Un tu? Vai tu beidzot pastāstīsi, kur tu strādā?
- Es tev esmu izstāstījusi vairāk nekā tu, iespējams, uzzinātu visas savas dzīves laikā, bet tevi interesē vienīgi tas, kur es strādāju? – Renāte pazobojās. – Labi jau labi, netaisi tādu sejas izteiksmi. Es esmu žurnāliste. Pēc tam, kad aizgāju no darba veikalā, nejauši nonācu ziņu aģentūrā. Paziņa iekārtoja. No sākuma vienkārši sēdēju un atlasīju sižetus ziņām. Darbs bija pa naktīm un es tur biju vienīgā visā birojā, tāpēc reizēm niekojos un pati mēģināju rakstīt ziņas. Nevarēju saprast, vai man kaut kas sanāk vai nē, tāpēc parādīju savus garadarbus kolēģiem. Viņi teica, ka man sanāk ļoti labi un ka es varu strādāt par žurnālisti. Dīvaini, bet vislabāk man padevās raksti tieši par biznesu un ekonomiku. Es biju pārsteigta, jo savu mūžu nebiju bijusi saistīta ne ar vienu, ne otru. Par to, ka kļuvu tieši par žurnālisti, gan neesmu pārsteigta – Egija un Zane man bieži teica, ka neesmu uz mutes kritusi un ieteica to izmantot. Teica, ka es dzīvē tālu tikšot. Darba dēļ man bieži sanāk doties komandējumos, visbiežāk uz Centrāleiropu. Vēl drusku un man liksies, ka es dzīvoju Prāgā – bezmaz katru mēnesi sanāk tur būt. Arī šodien, starp citu, došos tieši uz turieni.
Pēkšņi Renāte kaut ko atcerējās un viņas sejā parādījās Česīras kaķa cienīgs smaids.
- Zojas tante man savulaik pareģoja spožu nākotni. Cietumā. Pagājuši gandrīz desmit gadi, bet cietumā es esmu bijusi tikai vienu reizi – intervēju vienu ieslodzīto. Interesants cilvēks, starp citu. Finanšu ģēnijs, bet izdomāja izmantot savas spējas dažādām mahinācijām. Es pie viņa toreiz nosēdēju vairākas stundas un pēc tam uztaisīju TĀDU rakstu.
Viņa paņēma galīgi novārtā pamesto laikrakstu un ātri pārskrēja pāri rakstam. Vienīgi pie vārda „Zoja” viņas skatiens aizkavējās mirkli ilgāk. Kādreiz viņai bija licies, ka būtu vērts aizbraukt uz veco dzīvesvietu un vēl pēdējo reizi sastrīdēties ar Zojas tanti, pie viena pasakot, ka viņai klājas ļoti labi un ka Zojas tante var iet ieskrieties ar saviem pareģojumiem. Taču Renāte to tā arī neizdarīja. Viņai likās, ka tas būtu muļķīgi. Zojas tante nebija pelnījusi tādu uzmanību.
- Kāda ir tava mamma? – Signija jautāja. Zanes mamma bija izrādījusies līdzatkarīgā, Egijas mamma – sieviete ar iedragātu pašapziņu, kura vēlāk tomēr bija spējusi laboties. Kāda bija Renātes mamma? Vai arī viņa bija likusi savai meitai ciest?
- Mana mamma... Viņa ir kolosāla. Mēs vienmēr esam bijušas draudzenes un viņa mani atbalsta, lai ko es darītu. Mana mamma ir skaista, pašpārliecināta un ļoti gudra sieviete. Kad viņa iet pa ielu, cilvēki atskatās. Viņa sievišķīgi ģērbjas: kleitas, trenči, kurpes uz papēža... Vienmēr tur muguru taisni, pārzina etiķeti. Īsāk sakot, viņa ir īsta lēdija. – Renātes skatiens atkal pievērsās datoram. Acīmredzot bija pienācis jauns e-pasts. – Atvaino uz brīdi.
Renāte pirksti slīdēja pār taustiņiem teju neticamā ātrumā. Rakstot viņa ne reizi nepaskatījās uz tastatūru. Pēc mazāk kā minūtes Renāte atkal bija pievērsusies Signijai.
- Es diezgan ilgi turpināju dzīvot kopā ar mammu. Izvācos no turienes tikai pagājušogad. Arvien biežāk sāku just, ka gribas savu dzīvokli, tādu, kurā atgriežoties, neviens nebūtu priekšā, ka gribas vairāk privātuma, jo darbā daudz sanāk kontaktēties ar cilvēkiem un tas nogurdina. Arī mammai sāka gribēties, kaut dzīvoklis piederētu viņai vienai. Nu, ne gluži vienai. Viņai tobrīd bija izveidojušās diezgan nopietnas attiecības ar kādu vīrieti un viņi abi no manis nez kādēļ kautrējās. Man pret viņu attiecībām nekas nebija pretī. Nekad nebiju vēlējusies, lai mamma līdz mūža galam būtu viena. Gluži otrādi, es vēlējos, lai viņa satiek sevis cienīgu vīrieti un būtu laimīga. Tā mēs sākām dzīvot atsevišķi. Citas mammas neparko negrib, lai bērni no viņām aizietu, bet manējā palīdzēja man sakravāt somas. Tagad mēs regulāri sazvanāmies. Šovasar kopā devāmies ceļojumā. Interesanti sanāca: jūnija sākumā mammas draugs uzdāvināja viņai ceļojumu uz Parīzi, bet augusta sākumā es kopā ar mammu apceļoju Austriju.
Renāte pieraduma pēc pavilka uz augšu krekla piedurkni un palūkojās rokaspulkstenī, lai gan būtu varējusi izmantot datorā esošo pulksteni. Līdz viņas reisam bija aptuveni divarpus stundas. Viņa palūkojās laukā pa logu. Joprojām lija. Renātei nebija lietussarga, tāpēc bija skaidrs, ka uz lidostu viņa dosies ar taksometru, nevis autobusu. Kaut arī Renāte devās komandējumā un maksāja par transportu ne no savas kabatas, parasti viņa tik un tā deva priekšroku autobusam.
Arī Signija palūkojās laukā pa logu. „Nejaušas iepazīšanās var...” Kāds bija šī teikuma nobeigums? Kas to bija teicis? Kāds filozofs, vēsturiska personība, kāds no viņas draugiem? Signija neatcerējās. Būs par ko palauzīt galvu. Viņa paņēma savu krūzi un iedzēra nu jau gandrīz atdzisušo latte.
Signija pamanīja, ka Renāte grasās doties prom. Viņa vēlreiz uzmeta acis e-pastam un, pārliecinājusies, ka tur nav nekā jauna, izslēdza datoru. Signijai gribējās kaut kā rezumēt visu dzirdēto.
- Tad jau... Jums viss beidzās laimīgi...
Renātes skats kļuva domīgs. Viņa iekoda apakšlūpā un lēnām papurināja galvu.
(Turpinājums sekos)
