Ievads http://www.spoki.lv/literatura/Sapiga-briviba/576651
1.Nodaļa
Sāra ir nonākusi Londonas centrā… Paveras jauni skati uz dzīvi, jaunas emocijas un pārdzīvojumi- cik šī pasaule ir liela. Bērnunams katram bērnam piešķir nelielu dzīvoklīti ar visām ērtībām, kur apmesties. Vēlāk to var atdot atpakaļ. Sāras plāns bija gatavs. Viņa gribēja strādāt ar bērniem. Visdrīzāk viņa strādās slimnīcā, bērnu nodaļā. Sārai padevās medicīna, literatūra, sports un sociālisms. Prakses vieta bija sarunāta jau pirms divām nedēļām… Sārai jau rīt jādodas iemēģināt darbu… To rādīs laiks, vai meitene gribēs tur strādāt.
Sāra bija nonākusi pie dzīvokļa durvīm. Viņa tās lēnām atslēdza, ievilka dziļi elpu un devās iekšā. Sāra nolika somas pie durvīm un uzmeta īsu skatu… Koridora sienas bija tumšas, grīda bija no sarkankoka.. Tālāk pavērās skats uz istabu- sienas bija saulainās un košās krāsās, bet grīda joprojām tā pati, sarkankoka grīda. Sāra viegli pasmaidīja un iegāja istabā. Istaba bija neliela, bet tajā bija gulta, drēbju skapis un galdiņš. Pagaidām tas ir viss ko viņai vajag.
Laiks vilkās lēnām un Sāra nezināja ko lai dara. Izvilka no skapja gultas veļu un saklāja gultu… Iegūlās gultā un lūkojās griestos. Domas šaudījas šurp un turp… Visbeidzot viņa aizmiga.
Pa logu iespīdēja saules gaisma un Sāra ar lielu lēcienu izlēca no gultas.. Viņa bija nedaudz aizgulējusies. Paķēra drēbes un kosmētiku devās uz nelielo vannas istabu. Sāra saģērbās un uzkrāsojās. Paņēma mapi ar dokumentiem un devās ārā no dzīvokļa. Aizslēgusi durvis viņa raitā solī devās lejā pa kāpnēm. Ārā bija silts un Sārai nācās novilkt jaciņu, lai nesasvīstu…
Pie slimnīcas apgrozījās daudz cilvēku un pagāja laiks kamēr Sāra izspraucās cauri cilvēku masām.
„Vai kāds ir redzējis to jauno praktikanti? Viņa kavē jau vairāk kā 15 minūtes!” Sāra izdzirdēja jauna vīrieša balsi.
„Atvainojiet…” Sāra pieskrēja pie vīrieša: „Sāra Vesterna, jaunā praktikante!” viņa pasniedza vīrietim dokumentus.
Viņš tos paņēma: „Profesors Džeims…” vīrieša seja neatplauka smaidā.: „Iesim.”
Sāra devās līdzi profesoram Džeimsam kā viņš sevi sauca, bet Sārai patiktu viņu saukt par rūgumpodu.
Sāra un profesors iegāja bērnu nodaļā: „Vari iepazīties ar bērniem, es būšu atpakaļ!” profesors atstāja Sāru vienu.
„Sveiki mazie!” Sāra uzsmaidīja bērniem.
„Sveika… Kās tu esi?” Pie Sāras pienāca kāda maza meitenīte, kurai varētu būt 4 vai 5 gadi.
„Mani sauc Sāra. Un tevi mazā?” Sāra notupās un viegli uzsmaidīja meitenītei.
„Mani sauc Anastasija! Tu paliksi pie mums?” meitenīte apķēra Sāru.
„Kādu laiciņu jā… Protams, ja tas rūgumpods mani no šejienes neizmetīs.” Sāra iesmējās un pacēla meitenīti opā.
„Rūgumpods stāv tev aiz muguras!” Kāds puisītis norādīja ar pirkstu uz durvju pusi.
Sāra lēnām pagriezās un ieraudzīja profesora Džeimsa bargo seju.
„Ak tad rūgumpods?” viņš ievaicājās: „Bērniem tu laikam patīc.. Bet iegaumē vienu- tu vari no šejienes izlidot!”
„Atvainojiet…” Sāra klusām nomurmināja.
