Dienas steiga sastinga kā dzintara lāse, sveķiem kļūstot cietākiem, līdz tas pārvēršas akmenim līdzīgā gabalā. Vai šoreiz sveķu pilē atkal būš ielips kāds nezumanīgs kukainis nebūs iespējams noteikt, jo sveķi savelkoties un kļūstot aizvien cietākiem sevī bija iekļāvuši kādu niecīgu ziediņu, kuram ar visu savu virsvalku nācās iekrist jūrā, lai pēc gadsimtu ritēšanas pārtaptu dzintarā, kurš kādu nomaldījušos sirdi varētu iepriecināt tā, lai ļautu tai atkal gavilēt un smelties prieka.
Bet šodiena palika kā garants tam, ka laika ritējums ir milzonīgs un stihisks, kurš savā mutulī var ieraut kādu nevīžīgu un pargalvīgu pusaudzi, kas var vēlēties vairāk kā spēj apjaust. Līdz ar ko katram būtu jāpastāv iespējai pārliecināties par to, ka laiks ir kā ūdens, bez kura cilvēks nespēj sevi saprast, bet līdzīgi kā stihisks negaiss ūdens savā ceļā var aiznest un atņemt visu. Tāpēc, lai cik arī grūti nebūtu, ir jātiecas pēc cilvēcības un rīcības nesavtīgas, kas sevī nenes plātīšanos un klaju izrādīšanos, jo vērtība ir sapratne un atbalsts līdzcilvēkiem mūsu, kuri gan reizēm šķiet kurli un akli, tomēr aizņemtība un steiga ir atliekama līdz pēdējam, lai neapliptu ar to kā naktstauriņa tieksme uz gaismu, kuri tiem laupa to bioloģisko vietu, atbrīvojot nišu kādai citai, ļoti iespējams, niecīgai radībai, lai tā sāktu jūsmoti piepildīt vidi.
Vēl tikai vienu minūti var izmantot, lai nekristu steigas un ārprāta raustītajā pasaulē, kur katrs cenšās atrast savu laiku vaidam, lai tiktu pamanīts un novērtēts, lai savu dvesienu padarītu ar ko īpāsu un pamanāmu, kas steigā palaisto sapni attālina ar katru nodzīvoto dienu.
Neļaujies steigai un ļaujies priekam par apkārt notiekošo, nemēģinot savu ieguldījumu salīdzināt ar cita. Jo katra deja ir skaista, jo tā tiek dejota, lai slavētu un katra dziesma tiek dziedāta, lai justu. Neesi auša un necenties deju vai dziesmu pārvērst kapitālā, ar kuru tirgot pārākumu, lai uzsvērtu savu svarīgumu vai veiklību.
lasi, vērtē, komentē 
