0

 4  0

Kantains kliņķis bija jānolaiž līdz pašai lejai, kas ļautu tikt iekšā nākamās telpas no ārpasaules norobežotajā vidē. Caur stiklu bija redzams, kā Saule rotaļājās stikla šķautnēs, metot telpas iekšienē uz grīdas un uz telpas aksesuāriem garas krāsainas strīpas. Klīda baumas, ka vienreiz tiekot iekšā telpā, neviens no turienes neesot arī nekad atgriezies.

Kā tas var būt, ka neviens, kurš izgājis caur šiem savādajiem stikla vārtiem vairs atpakaļ neatgriežas? - Vaicājoši bārmene prasīja taksistam.
Taksists - Kas to lai var zināt, vai maz piemēru ar lietām, ko cilveks vienreiz pieņēmis negrib laist vaļā?
Bārmene - Bet vai mēs neesam radīti, lai varētu apgūt vairāk un piedzīvotu ko jaunu?
Taksists - Nav jau tā, ka jauna apgūšana ir kas slikts. Tik neprāts ir mesties apskāvienos jaunajam, līdz labi esi apguvis to, ko jau zini un spēj novērtēt tā svarīgumu.
Bārmene - Nesaprotu kāds sliktums varētu būt vienmēr tiekties uz nepieredzēto?
Taksists - Par sliktumu jau gluži to dēvēt nevar, tik vienā brīdī, ja nenovērtē jau piedzīvotā svarīgumu vari sākt to noliegt, jo tas varētu tev traucēt pieņemt, ka esi nezinājis ko pašsaprotamu.
Bārmene - Bet vai tam ir kāda nozīme, ja esi ko paveicis un tas ir derējis vakardien bet neder šodien?
Taksists - Svarīgi ir nenovērsties no ceļa, kuru esi gājis, lai sasniegtu un iemācītos. Neviens nav uzslējies kājās dienas laikā, lai sāktu skriet. Tomēr ne visiem būtu spēks, zaudējot spēju staigāt, atkal to iemācīties.
Bārmene - Bet vai to nevar atlikt, lai par domātu rītdien?
Taksists - Rītdiena vienā brīdī arī var nepienākt lietām, kuras esi noliedzis sevī. Vai kādam nevar būt kauns par to, ka dzīves sākumā nav spējis runāt. Vai laucenieks ticis pilsētā nespētu noliegt to, ka kādreiz bridis lopu izkārnījumus un runājis ar cūkām?
Bārmene - Nezinu, bet neviens vēl nav sūdzējies par prombūtni un tur notiekošo.
Taksists - Bet nevēlēšanās sevi atcerēties grūtībās, lai izvairītos no vecā arī nav pareizi.
Bārmene - Ja jau esam te, tad jādodas uz priekšu, lai kas arī nenotiktu. Rītdiena dos zināt, kas un kā...
Taksists - Bet vai viens solis, tev neliks nodot visu ko līdz šim zināji un kas tev šķita svarīgs?
Bārmene - Nav laika pārdomām un tukšai spriedelēšanai, nāc un neskaties atpakaļ!
Taksists - Bet vai tas nepasaka to, ka solis uz priekšu tev ir svarīgāks par visu pārējo?
Bārmene - Es to vēl nezinu, bet labprāt noskaidrotu!
Taksists - Tad jau manis dēļ neesi spējīga atteikties pilnīgi ne no kā...
Bārmene - To es varēšu pateikt rīt!

Bārmene nolaida kliņķi līdz galam un stikla durvis švīkstot pavērās. Nedaudz atskatījusies un pamājusi taksistam viņa devās uz priekšu. Viņai aiz muguras aizvērās viņas atvērtās durvis un viņu iekļāva viegli elektrizēts gaiss. Bija jāiet uz priekšu, bet neskatīties atpakaļ iespējams nebūs tik viegli, kā to varētu domāt, bet ar laiku iespējams par to varētu aizmirst, tik vai tas bija pareizi vai nepareizi patiekt pagaidām nebija iespējams. Ar taksistu pārunātais gan bija nedaudz satraucoši, bet tas deva vajadzīgo saviļņojumu un drosmi, lai tiktu uz priekšu - dari šodien, domāsi rīt! Tāds bija jaunizvēlētais moto, tik vai ar moto ir pietiekami, lai gūtu mieru un spētu sevī saskatīt svarīgo?

lasi, vērtē, komentē

Komentāri 0

0/2000