Augļu trauks uz letes bija piepildīts līdz malām. Šķiet, ka augļu traukā neiztrūka neviens zināmais auglis, kuru kāds līdz šim spēja atpazīt. Aprikozes, plūmes un persiki bija nevīžīgi uzmesti augļu trauka pašā augšā, bet nedaudz zemāk varēja, virs caurspīdīgajām vīnogām, atrast parastos un saldos ķiršus, kuri dzestri kārdināja kādu, tumši sarkanajiem ķiršiem mijoties ar tik tiko jaušami dzeltenajiem. Rūfija neizpratnē vērās labumu piepildītajā porcelāna izstrādājumā. Viņai pašai sev negribot sāka rasties jautājumi, uz kuriem atbildi viņa diez vai jēlkad spēs rast.
Kurš un kāpēc šos augļus kārto, kad tas ir iztukšots, kā kāds, kurš ir iekārtojis kādu augli, kurš paslēpies zem pārējiem, var piekļūt tam, lai ļautos sulīgā augļa valdzinājumam? Rūfija centās atrast kādu, kuram varētu ko uzprasīt, lai kaut vai tikai niecīgākā daļa no viņas ziņkāres tiktu apmierināta. Bet līdzīgi kā ar augļu trauku, viņa nezināja pie kā vērsties vai kurš būtu spējīgs viņai sniegt viņas vajadzīgo atbildi. Ar skatienu viņa sāka izsekot kādam, kurš viņai varētu palīdzēt, tomēr viņa arī nevēlējās sev piesaistīt lieku uzmanību, lai viņas cenetieni izdibināt viņai intresējošo nerezultētos ar pārpratumu, kuru kāds varētu uztvert kā īslaicīgu interesi par viņa izskatu vai ieņemto pozu. Viņas uzmanību piesaistīja kāds jaunietis, kurš ar savu uzvedību pauda pārliecību un spēju orientēties apkārt notiekošajā. Viņa pielavijās klāt jaunietim tā, ka viņš nemaz viņu nepamanīja.
Es atvainojos... - Viņa nedroši, tomēr visai paskaļi iesāka.
Jaunietis salecās, acīmredzot viņš nebija domājis, ka kāds viņam varētu būt tik tuvu šajā brīdī - Jā, vai ir kaut kas ar ko varētu būt noderīgs?
Es, es tikai gribēju uzzināt par tur to, lūk, augļu trauku - Rūfija viņam rādīja augļu virzienā.
Ah tie..., tie te nolikti, lai ar tiem varētu našķoties! - Juanietis viņai mulsi atbildēja. - Tomēr reti kurais vispār augļus pamana, man šķita, ka tev padomā kas svarīgāks.
Rūfija nolaida acis, šeit viņu diez vai kāds varētu saprast. Viņa veikli pateikusies par atbildi centās iejaukties cilvēkos apkārt. Viņas skatienu pamanīja kāda pavecāka kundze, kura bija atsēdusies uz soliņa un nespēja kaut ko sagaidīt.
Meit, kas tevi tā satrauc? - Cienījamā vecuma kundze viņai pavaicāja.
Tas, iespējams, nav arī nemaz tik svarīgi, lai uz to kāds sniegtu atbildi. - Bikli bilda viņai Rūfija.
Un tomēr meit, iespējams, ka spēšu tev būt noderīga. - Kundze viņu mudināja neslēpt savu zinātkāri.
Rūfija vēl nedaudz stomīdamās, tomēr nolēma uzsākt sarunu piesardzīgi, ja nu viņai sanāktu izdibināt kaut niecīgāko sīkumiņu. - Kad šeit ienācu, sajutu ko neparastu, citur nesajustu. Lūk tur, tas augļu trauks. Neviens uz to pat nepaskatās, lai gan no tā izplatās tik daudz dažādāko smaržu.
Sieviete gados pasmaidīja un centās Rūfiju izskaidrot. - Lietas, kuras ir tev apkārt ļauj mums novērtēt notiekošo. Ja redzi, ka kaut kas tiek neizmantots, tad vari spriest par apkārtējo kopējo aizņemtību ar lietām, kuras viņiem ir svarīgakas par visu pārējo un liek tiem uzvesties kā kolektīvas snaudas pārņemtiem. Bet ja kāds pamostas un tomēr nolemj veldzēties ar pieejamo, tad var pievērst uzmanību tam, kā viņš to dara. Vai viņš to cenšas darīt slepus, vai ar pārliecību, ka viņam ir iespējams un paveicams viss iespējamais, vai par ko aizdomājies. Tā pat arī ir iespēja novērtēt to, ko viņš ir gatavs upurēt, lai tiktu pie tā, kas viņam visvairāk tīk. Ja centīsies kādu iztaujāt vai novērtēt viņam to zinot, tas var prasīt ilgu laiku un neizslēgs maldīšanās iespējas, bet ja to spēj pamanīt, kādam nedomājot par notiekošo apkārt to visu vari uzināt vien mirkļa laikā.
lasi, vērtē, komentē 
