Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
48

"Is all that we see or seem
But a dream within a dream?"

/E. A. Poe/

Realitāte ir visai savdabīga padarīšana. Katram tā ir sava, katram par to ir sava izpratne. Ne jau velti ir tik daudz popkultūras un subkultūru darbu par šo tēmu. Arī mani bieži vien nomoka jautājums par realitātes patieso būtību, bet par to kādu citu reizi. Te būs vēl kāds stāstiņš no maniem krājumiem.

Realitāte 2

"She isn’t real!

I can’t make her real!"

/Slipknot/

Viņa atvēra acis un izstaipījās. Rīta saules stari spiedās caur loga rūti, dejodami uz grīdas un veidodami jautras mozaīkas.

Zem segas bija silti, negribējās celties. Tomēr tas bija jādara.

Sieviete izkāpa no gultas. Garais, baltais naktskrekls viegli skāra grīdas dēļus. Viņa ātri ieslidināja kailās pēdas mīkstās čībās un devās pie skapja, lai izvēlētos šīsdienas tērpu.

Skapja lielās, ozolkoka durvis, liegi iečīkstēdamās, atvērās, atklājot skatam milzīgu skapi ar neskaitāmies tērpiem. Gaisā uzvirmoja sievietes mīļāko smaržu aromāts. Spanish Garden.

Jaunā sieviete (viņai nevarēja būt vairāk kā 23) ielūkojās skapja pustumsā. Uz mirkli viņu pārņēma dīvaina sajūta - šķita, ka skapis ir tukšs. Pilnīgi tukšs, tur lodāja vienīgi melna un baigi visaptveroša tumsa.

Neizskaidrojamas bailes un baisas priekšnojautas pārņēma sievietes augumu savā varā.

Viņa strauji ievilka elpu.

Nākamajā mirklī viss bija kārtībā, no skapja pretī atkal raudzījās ierastie tērpi. Nekas neliecināja, ka kaut kas nebūtu kārtībā.

"Kas ar mani notiek?" Viņa nodomāja, sapurinājusi galvu. "Laikam vakar vajadzēja agrāk iet gulēt."

Jaunā sieviete ielūkojās spogulī, kas bija iebūvēts skapja durvju iekšpusē. Viņai patika savs izskats - tumšie, gandrīz melnie mati, zaļās acis, mazais deguns. Viņai patika viss. Viņa uzsmaidīja savam atspulgam un, izvēlējusies savu mīļāko apģērbu - ērtas džinsas un topiņu - sieviete saģērbās.

Bija svētdiena, nekur nebija jāsteidzas. Jaunā sieviete devās uz virtuvi uzvārīt rīta kafiju, ko lēnām malkot, lasot kādu no savām mīļākajām grāmatām un raugoties ārā pa logu, vērojot mūžam nerimtīgo cilvēku straumi ielās.

Pirms iziet no guļamistabas, viņa uzmeta tai skatu. Un jau atkal šķita, ka viss pazūd.

Nebija nekā... Pilnīgi nekā!

Tikai bezgalīga tumsa... un tukšums... šķita, ka pazudusi ir ne tikai istabas iekārta, bet pati istaba.

Sieviete izbīlī soli atkāpās un aizvēra acis. Pārāk šausminoša šķita redzētā aina. Pēc mirkļa viņa tās atvēra - viss bija pa vecam, nekas nebija mainījies. Mēbeles stāvēja tur pat, kur vienmēr. Viss bija kā parasti. Kā visus šos 3 gadus, kopš viņa dzīvoja šajā dzīvoklī.

Viņa nepūlējās saprast, kas noticis. Tas bija pārāk dīvaini. Pārāk... nepareizi.

Iegājusi virtuvē, viņa uzlika vārīties ūdeni kafijai. Tomēr tad izlēma, ka vēlas iedzert glāzi vīna.

Tas bija neierasti. Viņa nekad nelietoja alkoholu no rītiem. Tomēr šodien tā bija kā nepārvarama vēlme, kā pavēle, kurai viņa nedrīkst nepakļauties. Kaut kas it kā vadīja viņas ķermeni, kustības... prātu.

"Kas notiek?!" Viņai gribējās kliegt, tomēr lūpas nespēja izrunāt pat niecīgāko skaņu.

Viņa kā sapnī devās pie skapja un izņēma Cabernet pudeli, kuru glabāja īpašiem gadījumiem. Atradusi pudeļu attaisāmo, viņa to atvēra.

Nelielo virtuvi piepildīja saldais vīna aromāts. Viņa sarāvās. Patiesībā viņa nemaz to nevēlējās tagad dzert.

Bet kāds neredzams spēks lika viņai doties pēc glāzes.

Viņa redzēja, kā viņas pirksti, viņas pašas slaidie, garie pirksti, kuri šķiet vairs neklausīja viņas komandām, likās svešādi neiederīgi, atver stikla durtiņas un satver vīna glāzi.

"Nē!" Viņa domās iekliedzās.

Pirksti sažņaudzās ap glāzi tik cieši, ka tā sašķīda tūkstoš sīkās drumslās.

Stikla lauskas smalkas kā lietuslāses piezemējās uz virtuves grīdas.

Viņas rokās palika vien glāzes kājiņa un viena lielāka lauska, kas rēgojās laukā no brūces trauslajā rokā.

Viņa kā hipnotizēta vērās uz lausku rokā.

- Tas nav iespējams, - kluss čuksts izlauzās no viņas krūtīm.

Nebija asiņu.

Ne pilītes.

Stikla lauska bija dziļi iegriezusies viņas rokā, tomēr ne drusciņas asiņu neiztecēja no dziļā griezuma.

- Es... es neesmu dzīva? - Viņa šausmās iekliedzās, noslīgdama uz ceļiem blakus virtuves skapītim starp saplīsušās glāzes stikliem. Acis aizmigloja asaras.

Vismaz tās viņai vēl bija.

Viņa pacēla skatienu un palūkojās apkārt. Bet tur nekā nebija. Viņa atradās pilnīgi tukšā telpā. Nebija ne mēbeļu, ne paklāju, ne tik ierasto gleznu pie sienām. Nebija nekā...

Un tad no nekurienes, bet varbūt no tukšajām, baltajām sienām, kuras izstaroja šausmas un agoniju atskanēja sāpju izmocīta balss...

"She isn't real

I can't make her real..."

Viņa kā apburta klausījās šajos vārdos." Ko gan tie nozīmē. Ko tie nozīmē?"

Viņa nodrebēja.

- Tātad man jāpazūd, - viņa nočukstēja. Karstas asaras jau atkal ritēja pār viņas vaigiem.

- Es neesmu īsta. Nekas nav īsts..., - viņa atlieca galvu un palūkojās griestos. - Man jāpazūd... - viņa izgaisa baltas gaismas uzliesmojumā. Viņas ķermenis sadalījās miljons gaišos tauriņos un izšķīda nebūtībā...

.

Viņš sēdēja istabas vidū, rokās sažņaudzis vīna glāzi. Pavisam viens, grimdams savās pārdomās. Kaut kur tālumā, iespējams blakusistabā, skanēja dziesma "Vermilion".

"Kādēļ es nespēju viņu padarīt par īstenību...?"

Viņš pastiepa roku un uz klaviatūras nospieda taustiņu "delete"...

Datorspēle, kura bija veidota vairāk kā 3 gadus tika izdzēsta.

Viss bija beidzies...

 Autors: devana Realitāte 2
1.
0
48
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [2]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Fosilija
Spoku fosilijas ikonaFosilija 14.11.10 21:07
2
0

Ļoti patīk tavs rakstīšanas stils, piesaistošs, turpini vien rakstīt un publicēt 

Jeffbarby avatars
Medaļa Draugu draugsMedaļa ŽurnālistsMedaļa Sponsora favorīts
  Jeffbarby 14.11.10 20:50
1
0

interesanti...