Čau te atkal es ar savu drbiņu. Ja gribēsiet ko noslēpumaināku tas būs nākošajā nodaļā...
5. nodaļa
Es pamodos ar galvas sāpēm. Kādēļ man sāpēja galva? Es vakar galvu nekur neatsitu. Bet man vajadzēja iet uz skolu! Man vajadzēja redzēt Jāni! Es esmu viņā samīlējusies. Man patīk tumšmataini puiši! Un viņa zilās acis vienkārši apbūra. Tik mierīgs skatiens... gluži kā jūra. Tas man lika justies labāk.
Es paskatījos uz māsu. Alises gultā nebija. Tad nu gan brīnumi! Es neskatoties pulkstenī pateicu, ka pēc 5 minūtēm būs jau astoņi. Man aprāvās elpa. Tā arī bija. Es aši saģērbos. Šodien bija klases vakars. Es uzvilku tuniku. Tunikai bija garas rokas un apakšējā mala bija trīsstūra griezumā. Es apliku ap vidukli jostu un uzvilku zābakus. Ādas krāsas kurpes uzvilkšu klasē. Es vēlētos kaut būtu nopirkusi speciālās krāsas, ar kurām var zīmēt uz ādas. Es iedomājos skatu, ka man viņas skapī stāv. Pēkšņi man ienāca prātā doma. Es pagriezos un piegāju pie skapja. Es viņu atvēru. Man atkal aizsitās elpa. Tur stāvēja ādas krāsas. Es dzirdēju, ka Alise mani sauc lejā. Es iemetu krāsas somā un devos zemē. Man negribējās ēst. Es uzvilku kurtku un devos līdzi Alisei. Es paskatījos uz Laru kas sēdēja pie durvīm. Man izskatījās pēc vilka. Jocīgi. Kopš nakts mežā man viss atgādina mežu. Man mežs agrāk ļoti nepatika!
Ceļā uz skolu es prātoju, pēc kā izskatīsies Jānis? Alise izskatījās drusku pēc Katnisas. Viņa man neteica kas ir. Bet man viņai nebija jāsaka. Viņa uzreiz saprata. Es domāju, ka es būšu klases nagla. Man būs skaista stārķa spalva matos. Arī tā man saistījās ar mežu.
Es iegāju klasē. Man atkārās žoklis. Jānis, Jānis... bija s...saģērbis par Toraku!(no Vilku brāļa). Toraks bija galvanais tēls, kuram bija lemts aprecēt Renu. UN ES BIJU RENA! Jānis paskatījās uz mani un nosarka. Jā, te bija daudz un dažādi tēli. Armīns bija saģērbis par dvēseļēdāju. Es piedāvāju uzzīmēt viņam dvēseļēdāja zīmi. Viņš piekrita. Kad es sāku zīmēt man galvā parādijās doma kā zīme varētu izskatīties. Es atjēdzos, ka nesekoju līdz kam zīmēju. Es paskatījos uz zīmējumu. Viņš izskatījās tieši tāds kādu es iedomājos. Viena mana smadzeņu daļa par to brīnījās. Otrai šķita, ka tas ir normāli. Es uzzīmēju zīmes sev un nosarkusi kā tomāts paprasīju vai Jānim arī nevajag zīmes.
Ballīte bija laba. Es dabūju titulu ”Labākais tēls”. Beigās bija neatņemama klases vakara sastāvdaļa – ”Veronika”. Patiesībā tas ir mūsu klases jokdaris Arsēnijs (jā zinu inde). Kapēc visiem patīk zēns, kurš uzvelk parūku un tēlo meiteni? Beigās kā jau beigās notika kopbilde. Es paskatījos uz Jāni. Nē, viņā kaut kas bija. Kaut kas maģisks (mans mīļākais vārds). Viņa acīs bija jūra, bet pats bija kā no meža. Kā vilks! Tik tiešām, man no tās reizes mežā viss asociējas ar mežu. Arī Alisei tas drusku izpaudās. Tikai viņa to negribēja atzīt.
***
Es atklāju ar katru dienu arvien jaunākus brīnumus. Es pratu zīmēt neskatoties. Man vajadzēja tikai iedomāties kā zīmējums izskatījās un tas jau bija uz papīra. Vēl es varēju iedomāties kādu lietu un kur viņa stāv un tā arī bija. Tas ne vienmēr nostrādāja. Vēl es vienu reizi attapos mežā. Un es esmu pamanījusi izmaiņas Laras uzvedībā. Viņa tiešām uzvedas dīvaini. Tā it kā gribētu atpakaļ uz mežu.
