Sveiki, mīļie Spoku sadaļas "Literatūra" lasītāji!
Es šajā brīnišķīgajā vietnē apgrozījos aptuveni pirms 6 gadiem, kad man bija 13. Un tas laiks ir briesmīgi, un es vēlreiz vēlos uzsvērt vārdu briesmīgi, skaists un īpašs cilvēka dzīvē. Nu es vēlējos izjust šo nostaļģiju, kad literatūras sadaļā vienā dienā tika publicētas vismaz desmit dažādu romantisko stāstu nodaļas. Jāatzīst, ka es arī piedalījos, bet ne par to ir stāsts.
Ja vēlies sajust emocionālas, gandrīz fiziskas sāpes, lasot kādu stāstu, tipisku tā laika stāstu, ja gribi cringot, laipni lūgts 2013.gadā.
_______________________________________________________________________________________________________
"... dari visu kā es teicu, šeit," kalsnā jaunā sieviete nolika lapu uz letes, "ir rakstīts arī, un ja nu tiešām kaut kas tad sūti man īsziņu."
Otra meitene, par pāris gadiem jaunāka meitene stāvēja pie letes, uzlikusi elkoņus uz letes un atspiedusi galvu uz plaukstām: "Viss būs labi, ej izklaidējies!" Pie durvīm piebrauca motocikls un abas meitenes pameta skatienu uz tā pusi. "Redzi? Tev jau klāt ir! Skrien!"
"Paldies tev, māsiņ!" vecākā meita smejot skrēja uz durvīm, pirms aizverot tās, viņa vēl paguva pateikt. "Jauku vakaru, Vika!"
"Tev arī, Dārsij." meitene klusītēm nopūta.
Viktorija Baltvilka mācījās 12.klasē un dzīvoja kopā ar septiņus gadus vecāku māsu Dārsiju. Uz pirmā acu skatiena neviens nepateiks, ka viņas ir māsas, Dārsijas mati bija tumši brūni, biezi un krita līdz pleciem, savukārt, Viktorijas gaišie, blondie mati stiepās pāri meitenes krūtīm. Viņas izskatā vienoja tikai abu garums, kas bija mazliet virs vidējā, mazliet uzrautais deguns un lielās, zaļās acis virs kurām kā jumts bija garas, atliektas skropstas.
Dārsija pēc vidusskolas pabeigšanas neturpināja mācības augstskolā, lai arī viņas asais prāts varēja vērt durvis pat uz ģenētikas zinātnieka taciņu. Meitene izlēma iziet baristas kursus, un pēc pāris gadiem, ieguvusi pieredzi un paņēmusi kredītu, atvēra pati savu kafejnīcu pilsētas centrā, daudzstāvu mājas pirmajā stāvā. Nav pārāk liela, bet ideāla, lai radītu mājīguma sajūtu. Kafejnīcā ir gar sienām pilni grāmatu plaukti. Šīs idejas autore bija Viktorija. Viņa vēlējās, lai šī ir vieta, kur var atnākt kāds grāmatu tārps, lasīt un malkot karstu kakao, kamēr piekož siltu kruasānu. Nekas sensacionāls, taču gādā par jumtu virs galvas un maltīti uz galda.
Dārsija bija devusies uz randiņu ar kādu jaunu puisi, lai arī ārā lietus gāza kā ar spaiņiem. Tā kā sestdienu vakaros apmeklētāju nebija daudz, viņa droši varēja atstāt visu māsas rokās, kurai ārpus skolas neeksistēja nekas cits bez māsas, dzīvokļa un kafejnīcas.
Viktorijai šī bija lieliska izdevība, lai turpinātu gatavoties eksāmeniem, kuri strauji tuvojās. Vairs pusotrs mēnesis bija atlicis līdz eksāmenam latviešu valodā. Lai arī Viktorijai nebija par ko uztraukties, eksāmenu viņa noliks un visai teicami, tomēr citu cerības ir vēl augstākas.
Meitene izvilka no noplukušas, melnas mugursomas grāmatas, apsēdās uz augstā krēsla aiz letes un nostādīja sev mērķi - stundu, tātad līdz sešiem mācīties galvu nepacēlusi.
Plāns gandrīz tika izpildīts.
20 minūtes bija palikušas līdz sešiem, kad durvis atvērās un pa tām ieskrēja garš puisis, kura seja bija aizsegta aiz kapuces.
"Nu gan laiciņš!" baritons norūca un nenoņemot kapuci devās pie letes.
Viktorija bija mazliet iztrūkusies. Puiša pārliecinošā gaita un trauksmainais paskats (melna jaka ar kapuci, kas aizsedz seju, melni džinsi un smagnēji zābaki nesniedz maiga cilvēka iespaidu) lika aukstiem sviedriem izsisties uz meitenes plaukstām.
"Vai es varu, lūdzu, dabūt karstu kafiju?" puisis meklēja kabatā naudu.
Viktorija stāvēja mirkli un gandrīz aizmirsa, ka kaut kas ir jāatbild: "Līdzi vai uz vietas?"
"Ja jau tu tā vēlies, tad uz vietas," svešinieks iesmējās, "ārā tomēr draņķīgs laiks pēc vella!"
Tas nemazināja meitenes uztraukumu, un viņa lūdzās, lai māsa pēkšņi atgrieztos, lai randiņš nebūtu izdevies dēļ slikto laikapstāļu.
"Trīs eiro." varbūt Vikas balss nedrebēja, toties rokas gan.
Puisis uzlika uz māla šķīvīša precīzu naudu un pēkšņi iesaucās: "Vai! Kur manas manieres?!"
Svešinieks noņēma kapuci un ar to pietika, lai Viktorijas acis ieplestos, aizrautos elpa un aptrūktos vārdu.
__________________________________________________________________________________________________
Es labprāt gribētu dzirdēt, vai ir vēlme turpināt lasīt 
Gribi lasīt tālāk? Spied te
