Viņš 18

Man liels prieks, ka Literatūras sadaļa Spokos vēl ir pie dzīvības! Es nezinu, kā es apvienošu šo seno hobiju ar studijām, bet lai iet!

Pirms lasi šo, noteikti iečeko prologu

______________________________________________________________________________________________________________________

"Svešinieks"

Viņš ir sasodīti izskatīgs. Puiša brūnie mati bija slapji un no tiem pilēja ūdens pilītes uz platajiem pleciem. Viņa dzidrās, pelēkzilās acis nebēdnīgi dzirkstīja, un smīns auga redzot meitenes mulsumu.
Viktorijas sirds, ieraugot svešinieks seju, momentā pierima, trīcošās rokas un saspringtie pleci atslābinājās, un seja atmaiga. Atplauka muļķīgs smaids, kurā bija saskatāmas meitenes domas par izbīli, kas bija pirmīt. Puisis smaidu uzreiz atšifrēja un, protams, pamanīja pēkšņās ķermeņa valodas izmaiņas. Viņš piemiedza ar aci un, nebeigdams smīnēt, devās apsēsties pie galda, kas atradās tieši pie grāmatu plaukta. Svešinieks izvilka kādu brūnu grāmatu un sāka to šķirstīt.

Meitene centās taisīt melno kafiju, cik vien mierīgi spēdama. Viņa nespēja beigt smaidīt par šo veiksmi, viņa cerēja, ka puisis paliks ilgāk un sāks runāt ar viņu. Viktorija pati fiziski nespēja uzsākt sarunu. Jau domājot par to, vēders griezās otrādi un dūša pasliktinājās.
Viņa kafiju ielēja baltā tasītē, uz šķīvīša uzlikdama divas mazas paciņas cukura un tējkaroti, viņa nesa to uz apmeklētāja galdiņu, cik līgani vien varēdama.
Noliekot tasīti uz galda, Viktorija teica "lūdzu", cenzdamās pēc iespējas maigāk un ar pavedinošu zemtekstu, kas kliedza: "Paskaties uz manis, uzrunā mani, tu esi pievilcīgs!!!!"
Bet svešinieks turpināja šķirstīt savu iepriekš paņemto grāmatu.
Vikas smaids noplaka līdz ar satraukumu, kas bija saviļņojis meiteni. Kādu laiku jau viņai nebija ne simpātiju, ne jebkāda kontakta ar puišiem ārpus skolas.

Viktorija atgriezās savā krēslā aiz letes un nolēma pievērsties mācībām, varbūt tas palīdzēs ātrāk tikt vaļā no vilšanās, ka šis vakars tomēr varēja izvērsties par īstu romānu.

Kad Viktorija bija iedziļinājusies mācību grāmatā tik ļoti, ka svešinieka klātbūtne tika aizmirsta, un pastāvēja tikai iespraudumi, viņa sāka dungot pie sevis. Kāds klusi iesmējās. Kaut kur ļoti tuvu. Meitene pacēla piesardzīgi acis itkā baidīdamās kaut ko baisu ieraudzīt. Tas varbūt nebija nekas baiss, bet Vika sabijās sastopoties ar smaidīgām acīm. Viņa negaidīja, ka izskatīgais svešinieks būs atspiedies pret leti un pētīs meiteni.
Viktorija uzrāva uzacis uz augšu un jautāja: "Vai varu kā palīdzēt?"
"Padziedi vēl," puisis smīnēja.
Vika tikai pārgrieza acis un atgriezās atpakaļ savā grāmatā.
"Man ir tik garlaicīgi." viņš novilka, bet, nesagaidīdams nekādu reakciju, turpināja. "Mani draugi šonakt man nevēlējās sastādīt kompāniju...Izklaidē mani šovakar!"
Meitene atkal, šoreiz strauji, pacēla acis no grāmatas, tās iepletusi, cik vien var, un blenza puisī.
"Tev te tāpat neizskatās, ka interesanti. Cik var ilgi mācīties?" svešinieka zīmīgais smīns atkal pavīdēja, viņš pieliecās tuvāk un pusbalsī turpināja. "Tik jaukai meitenei nevajadzētu nīkt vienai pašai vientulībā."
Viktorijas sirds alka pēc piedzīvojumiem, taču prāts signalizēja, ka viņu noslepkavos: "Kā es varu doties ar tevi uz kaut kurieni, nezinot ne tavu vārdu, ne ko tu gribi darīt. Ārā gāž kā ar spaiņiem!"
"Ja es tev izstāstīšu, tad tas vairs nebūs piedzīvojums!"svešinieks redzēja, ka meitene vēl netaisījās piekrist, tādēļ bez redzamiem jokiem sejā un intonācijā, turpināja. "Man stāv mašīna tepatās, es tev nelikšu uzturēties ārā, nevedīšu pie narkomāniem un svēti apsolos tev neko ļaunu nenodarīt, neuzmākties un pārmērīgi nekoķetēt. Tie nav šovakar mani nolūki."
"Es nezinu..." Vika neticēja pati sev, ka tiešām apsver domu laisties projām ar svešinieku, "Man māsa uzticēja šeit palikt līdz darba laika beigām un visu aizslēgt..."
"Es domāju, ka nekas nenotiks ja slēgsi ciet stundu ātrāk."
Vika nopūtās: "Es nespēju tam noticēt."
Svešinieka seja atplauka plašā smaidā un viņš devās vilkt savu melno jaku, kas atradās uz krēsla, kur viņš pirmīt sēdēja: "Tici man būs jautri! Šī būs tava interesantākā nakts tavā dzīvē!"

Viktorija steigšus devās aizslēgt kasi, ielikt trauku mazgātājā svešinieka tasīti un izslēgt gaismas, visam paralēli viņa atkārtoja frāzi "ak mans Dievs". Viņa uzvilka savu gaiši zilo lietus mēteli un sekoja svešiniekam, kurš jau turēja viņai durvis. Vika aizslēdza kafejnīcas durvis un devās pie puiša mašīnas - melns sedans. Puisis apstājās pie tās, aizlika roku Vikai aiz muguras, atvēra durvis un iesēdināja viņu blakus šoferim. Pats iesēdies šofera vietā, iedarbināja mašīnu un sameklēja telefonā kādu dziesmu. Viņš pamanīja meitenes uztraukumu. Viktorijas seja bija sastingusi bailēs.
"Uztraucies?" puiša balsī bija jaušamas rūpes.
Vika tikai pamāja ar galvu un ieskatījās puiša acīs, meklējot mierinājumu, ka tā nav kļūda.
"Atslābinies, viss būs labi."
tieši pirms svešinieks uzsāka braukt, viņš pasmīnēja un teica: "Teodors."
Meitene grasījās, jau kaut ko atbildēt, bet viņas skaņu apslāpēja mašīnas motora skaņa. Mašīna, skaļi rēkdama, izbrauca no pilsētas centra.

________________________________________________________________________________________________________

Patika? Nepatika?! Varbūt paskaties, kas tālāk notiek te!