Pirms mums (8)5

8. nodaļa.

Prasības.

Te nemaz nebija divu domu. Kā viņai vispār varēja kas tāds ienākt prātā? Es taču to puisi nepazinu, kā viņš varētu būt mana mentālā “aukle”? Jā, viņš man patika, jā, viņš bija puisis, stiprais dzimums un mana simpātija, bet nekas cits. Es ar viņu nekad nevarētu pārrunāt to, ko ar Valēriju. Pat ja reiz mums kaut kas sanāktu. Šī bija dzīve, nevis romāniņš. Nebija, ko fantazēt. Un, izvēloties Valēriju, es garantēju sev normālu, skolas ikdienu, kā parasti. Tikai Valērija vēl iegūtu pāris bonusus. Man tas bija izdevīgi visos aspektos. Ne kā, izvēloties svešo, smuko puisi. Nu nē.

-Nē,- es viennozīmīgi atteicu.- Lai ir Valērija,- es noteicu un piecēlos kājās.- Es esmu brīva?

-Jā,- sieviete atbildēja,- Tu esi brīva.- viņa atteica un aizgriezās pie dokumentiem. Cik vien ātri es varēju, pazudu no viņas kabineta. Tikko izgāju gaitenī, sajutos kā nometusi no pleciem tonnu un atviegloti uzelpoju. Visi bija lekcijās, un visa telpa bija man vienai pašai. Uzmetu aci telefonā, atskārtu, ka lekcija jau ir gandrīz galā un nolēmu, ka atlikušo tik un tā neapmeklēšu. Tā vietā, devos uz kafejnīcu, pa ceļam uzrakstīdama Valērijai īsu ziņu.

“Tu. Nekad. Dzīvē. Neticēsi.” Es smaidot aizsūtīju ziņu un atvēru kafejnīcas durvis. Telefonā novibrēja paziņojums, ka draudzene ir izlasījusi, un es pasmaidīju. Varēju iedomāties, cik draudzene bija nepacietīga un cik ātri pēc lekcijas viņa mani uzmeklēs.

“Es tevi ienīstu.” Viņa atrakstīja. “Tu esi slikts cilvēks.”

“Tev patiks ; ) “ es tincināju. Ieslidināju telefonu kabatā un piegāju pie letes, lai pasūtītu kafiju un kūciņu. Tad arī laiski ieņēmu savu mīļāko vietu pie loga, noliku somu uz blakus krēsla un gaidīju Valērijas atnākšanu vairāk kā citas dienas. Kamēr dzēru kafiju, spēju mazliet sakārtot domas, un nespēju nopriecāties, ka tomēr no mana mazā upura, ja tā to var teikt, atleca vēl viens labums.

Valērijas ģimene jau sen nebija tajā labākajā finansiālā situācijā. Ja viņas kuratore bija izlēmusi par šādu, apmaksātu praksi, tas nozīmētu draudzenei vieglus, iespējamus ienākumus. Es nezināju, cik lielu summu mana mamma bija gatava maksāt, bet tas man sagādāja prieku, ka draudzenei nebūtu tik daudz jāuztraucas vairs.

Varbūt arī man tā būtu labāk.

Kad grasījos iekosties savā kūciņā, salecos, kad pie mana galda pienāca Valērija, zinātkārē degošām acīm.

-Stāsti,- viņa nokomandēja, atgrūzdama krēslu man pretim,- Tu saproti, ka es gandrīz nomiru!?

-Beidz,- es iespurdzos un ieliku kūkas gabalu mutē,- Mm, garšīga, gribi?- es kacināju. Valērija sapīka un uzmeta lūpu.- Nu ko tu tik drūma,- es koķetēju,- Man ir labs noskaņojums.

-Iemesls tam ir?- viņa dramatiski samirkšķināja acis,- Kas tu par draudzeni, ja nevari man uzrakstīt uzreiz!

Es nopūtos- Tu zini, ka mani izsauca pie direktores..-

-Uūn?- draudzene nepacietīgi tincināja, vārdu tiešā nozīmē, nespēdama nostāvēt uz vietas.- Nu!

-Tev būs mani jāapauklē, lai es sevi nenobeidzu,- es sacīju un draudzene sakņupa krēslā,- Mana mamma uzskata, ka man vajag auklīti, un tur esot bijusi runa par apmaksātu prakses vietu un..

-Ko?- draudzene neticīgi noteica un uzmeta lūpu. Es pasmaidīju un ļāvu viņai sagremot uzņemto informāciju.- Tas nozīmē, ka man būs darbs? Man tevi jāpieskata un man par to maksās?

-Manas mammas idejas,- es nomurmināju un padzēros malciņu kafijas. Valērijas lūpa drebēja un es redzēju, cik ļoti ziņas draudzeni saviļņojušas.- Val, tev viss ok?

Atbildes vietā, viņa apgāja garām galdam un mani cieši apskāva. Sajutu draudzenes smaržas un atslābos, pilnībā ļaujoties apskāvienam.- Paldies, Elza,- viņa šņukstot teica,- Tu nezini, cik daudz man tas nozīmē.-

Es paberzēju viņas muguru un atsvabinājos no tvēriena. Nu jau draudzene no sirds raudāja.- Mana mamma uztraucas par manu traumu un sarunājusi tādu lietu. Es nevienu citu neļautu sevi auklēt.-

-Paldies,- Valērija vēlreiz sacīja un atkal apsēdās savā vietā. Brīdi savākusi domas, viņa uzmeta man jautājošu skatienu,- Bet tas noteikti,- viņa noklepojās,- Nebija viss, vai ne?

-Nebija gan,- es atbalsoju, pievērsdamās kafijai, nevis draudzenei.- Kristens esot pieteicies kopā ar vēl vienu puisi, informācijas noplūdes dēļ, un tie esot sakāvušies.-

-Kāpēc viņš gribēja tevi pieskatīt?-

-Nezinu,- es godīgi atbildēju,- Varbūt tā summa viņu pievilināja. Gala beigās, mēs taču nekad nebijām runājuši.- es attaisnojos. Tomēr jutu mazu asmenīti pie sirds. Bija sāpīgi, ka puisis, kas mani piesaistīja, mani uzrunāja tikai dēļ vieglas peļņas.- Jebkurā gadījumā, dzīve turpinās.

-Turpinās,- draudzene vairāk netincināja.- Mums ir nākamā stunda. Un šoreiz tu nebastosi,- viņa piekodināja un nočiepa man kūku, kolīdz tikko nozvanīja skolas zvans. Es nobolīju acis, paņēmu somu un devos uz stundu, juzdama savādu mieru sevī. Tomēr lietas nebija tik sliktas, kā šķita.

***

Pēc skolas, atgriežoties mājās, es zināju, ka gribu ieiet dušā un tad izmantot sporta zāli. Tik ļoti priecājos, ka tēvs bija ierēķinājis šo mazo ekstru mājas plānā, jo man negribējās doties uz smirdīgu, publisku sporta zāli, kur es nevarētu būt pati par sevi, un pie tam par to maksāt lielu naudu. Tāpēc mums bija vesela halle, pilna ar sporta inventāru, ko varējām izmantot paši sev. Visvairāk gan to izmantoju es, jo, pateicoties sliktajam uzturam, man bija maz spēka un negribēju, ka muskuļi atrofējas, tāpēc devos vingrot un uzturēt sevi formā, cik nu varēju. Plus, skriešana vienmēr atviegloja man to, kas bija nomocījis prātu. Es skrēju un tā bija mana terapija.

Tāpēc, pēc dušas, uzvilku mugurā treniņtērpu un sasēju slapjos matus astē. Paķēru padusē pudeli, devos laukā no istabas, kad dzirdēju lejā balsu murdoņu. Nekavējoties atpazinu Daniela balsi, viņš ar kādu runāja. Balss izklausījās pazīstama, bet ne tik ļoti. Ziņkāres vadīta, klusi novilku botes un paņēmu rokās, lai pa kāpnēm nokāptu ar zeķēm. Kam piederēja šī balss?

-Ja viņa tev iesitīs, nevaino mani,- Daniels sacīja. Pēc balss izklausījās, ka smaidot.- Bet, ja nopietni, viņa taču tev pateica, ka izvēlas draudzību ar Valēriju, tādas meitenes ir, samierinies,-

-Es zinu, uz ko es eju,- otrs runātājs sacīja. Es pietupos un centos saskatīt kaut ko caur kāpņu margām, bet redzēju tikai divus kāju pārus, kuri bija tērpti šortos. Apsēdos uz pakāpiena, aizspiedu muti ar plaukstu un klausījos. Nu man tiešām interesēja, kas tas bija. Un tad es sapratu. Ausīs ieskanējās sirēnu skaņas un es jutu, kā man seja sakarst.

Artūrs.

Vai tiešām viņam nebija miera un tagad viņš sekos man uz mājām? Daniels bija Artūra labākais draugs. Cik izdevīgi. Tagad viņš varēja justies manās mājās, kā savās, un atbraukt ikreiz, kad Daniels bija mājās. Es saķēru galvu rokās un nolamājos.

Dievs, nedod, lai Valērija izdomātu vēl atnākt. Dziļi ievilku elpu, izpūtu un pakāpos pakāpienu zemāk. Nu man bija par interesantu, lai atkāptos.

-Es saprotu,- Daniels atteica,- Bet Elza ir mana māsa. Pat, ja tu man esi kā brālis, es nevaru iedomāties, ka tu ar viņu, nu,-

-Es bez Elzas piekrišanas viņai nepieskartos, bro,- Artūrs skaidrojās. Es novaikstījos. Bro. Fuj, kas tā runā?

-Tā visi saka, bet runa nav par to,- brālis aizstāvējās,- Runa ir par to, ka ja Elza piekristu ar tevi tikties, man būtu jādala laiks ar tevi un ja tu viņu sāpinātu, mēs sačakarētu draudzību.

Artūrs kaut ko noteica, bet es nedzirdēju. Sāku domāt, vai nav par vēlu mukt uz istabu un izlikties, ka es neko nezinu, bet nu jau bija par vēlu. Man gribējās dzirdēt, kas kādreizējam draugam sakāms.

-Viņa izvēlējās draudzeni, lai nesāpinātu Valērijas jūtas,- Artūrs runāja klusāk. Vai viņš mani dzirdēja?- Kādreiz viņa ar mani runājās brīvi, mēs pat trijatā devāmies izklaidēties. Ja vien ne Valērija, mēs aizvien būtu labākie draugi,- viņš šķita saniknots,- Un tāpēc es izdomāju pateikt, kā jūtos, bet Elza aizmuka. Es zinu, tur Valērijas vaina, ka viņa uzspieda Elzai uz jūtām, bet, Daniel,- puisis atkal runāja skaļāk,- tava māsa ir labākais cilvēks, ko es zinu. Ja viņu izolēt no Valērijas toksiskās draudzības, viņa dotu man iespēju.

Daniels vilcinājās ar atbildi. Arī es nervozi mīņājos. Puisim daļēji bija taisnība, bet es biju pārsteigta, jo nedomāju, ka viņš par mani tā domā. Mēs, patiešām, bijām kā labākie draugi no filmām, līdz Valērija pateica, ka Artūrs viņai patīk, bet Artūrs, nespēdams atbildēt ar to pašu, atzinās, ka mīl mani. Mīlēt ir spēcīgs vārds, es domāju, vai viņš tiešām domāja to par mani?

Ej sportot. Mana zemapziņa kliedza. Bet ķermenis šķita kā paralizēts. Es nespēju pakustēties. Gribēju dzirdēt vēl. Gribēju dzirdēt Artūra domas. Taču bija patīkami, ka kāds par mani domāja labu.

-Manai māsai ir daudz uz pleciem uzkrauts,- Daniels mierinoši sacīja. Es apliku rokas sev ap krūtīm.- Viņa nav tikusi tēva nāvei pāri. Domāju, ka viņai attiecības nav ne tuvu viena no prioritātēm. Pie tam,- es brāļa balsī sadzirdēju smaidu,- Iespējams, ka viņa jau ir aizņemta.

Iekams klausīties tālāk, es nosteidzos lejup pa kāpnēm, instinktu vadīta un skrēju uz zāles pusi. Es zinu, viņi pamanīja manu skriešanu, un cerēju, ka tas novērsīs Daniela iespēju turpināt teikumu. Es nezināju, ka brālis zināja, ka esmu biseksuāla. Negribēju, lai to kāds zina. Negribēju, lai pat kādam ir doma par to. Tas bija mans noslēpums. Bet nu viņš bija pateicis kaut ko tik idiotiski stulbu, ka tas varētu raisīt apkārtējo bažas.

Es piespiedos sienai un aizvēru acis. Mirkli koncentrējos uz ieelpu un izelpu, cenšoties sevi nomierināt. Viss būs labi. Es domās skaitīju manifestu. Gan jau es pārspīlēju, un neviens nezinās, kas es esmu.

-Elza,- balss mani uzrunāja un es automātiski pagriezu seju runātāja virzienā,- Cik daudz tu dzirdēji?

Pirms mums (9)