Pirms mums (7)8

Pārrunas

Direktores kabinets bija elegants. Tā bija mana pirmā doma, ieejot telpā, kur nekad nebiju bijusi. Tā tehniski izskatījās pēc tipiskas ofisa telpas ar telpaugiem kā palmas un kaktusi pie logiem, baltām žalūzijām un ādas mēbelēm, bet brūni baltas sienas krāsojums izstaroja savādu mieru. Telpa arī nebija plaša, bet iekārtojums lika tai izskatīties lielākai. Direktore apsēdās aiz sava masīvā rakstāmgalda, uz krēsla, bet viņai aiz muguras bija siena, kur bija sastumti kopā trīs grāmatplaukti, pārbāzti ar dokumentu mapītēm un albumiem no skolas gadiem dekādes garumā.

-Lūdzu, sēdies,- sieviete mani aicināja apsēsties, aicinādama ar pavērstu plaukstu uz ādas datorkrēslu viņai iepretim. Es paberzēju delmu ar otru roku, taču, nekavējoties apsēdos. Es nekad nebiju izsaukta pie direktores. Nebiju diži kavējusi, izņemot..vakar. Sasodīts,- Elza Roze.- sieviete mani uzrunāja, pabīdīdama smalkās, tumšās brilles uz deguna.- Tava mamma zvanīja.

Es nobolīju acis. Nu skaidrs, nebiju savārījusi ziepes par bastošanu. Es jau zināju, ko viņa teiks. Es taču savu mammu zināju, cik viņa bija paranoiska. Tikai šoreiz, tas mani paķēra pirms saprašanas. Es saviebos.

-Viņa uztraucas par tavu veselību, Elza,- direktora saprotošā balsī sacīja. Es sakrustoju rokas pāri krūtīm, iekodu lūpā un aizgriezu skatienu uz logu. Pēkšņi, es vairs negribēju runāt. Negribēju, ka cits cilvēks lien manās ģimenes lietās vai izturas pret mani kā pret bērnu. Piepeši es arī gribēju iziet no direktores kabineta, uzlikt saulesbrilles uz deguna un piedzīvot eksploziju aiz muguras kā sliktās filmās. Bet nē, es biju te un man nācās šo paciest.

-Viss būs labi,- es saņēmos pateikt un atgriezu skatienu pie sievietes man pretim. Viņa bija manas mammas vecumā, nešaubīgi. Zem blondajiem matiem sarmojās sirmu matu zari un seja vairs nebija tvirta, bet gan atgādināja sažuvušu vīnogu. Taču zilo acu skatiens izstaroja laipnību. Viņas lūpas savilkās čokurā un smalki uzzīmētās uzacis savilkās kopā. Vecajā sejā iegūla bažu līknes. Viņa centās kaut ko izprast.

Nopūta.- Elza, es saprotu,- viņa sakrustoja plaukstas pirkstus un dziļi vērās manī,- Tam, kam tu esi gājusi cauri, tam nevajadzētu iet cauri nevienam, bet tu esi prātīga meitene,-

-Tad ko mums runāt?- es izaicināju. Dusmas manā balsī, kombinācijā ar ironiju, izklausījās draudīgi. Bet, patiesībā, tas bija mans aizsardzības mehānisms,- Mana mamma bezsakarā jums piezvana un tagad jūs, kas man esat absolūti svešs cilvēks, lasāt morāles lekciju, vai es nezinu ko,- es niknāk sacīju.

Viņa atgāzās krēslā, rūpīgi nopētīdama manu reakciju. Tad vien atmeta,- Tā jau domāju.-

-Ko?-

Sieviete pasniedzās pēc dokumentu mapītes un pastūma to manā virzienā.- Kad tev ir brīvs laiks, izskati šo. Tava mamma to iedeva. Ja piekritīsi šim, tad vairs mums šādas sarunas nebūs.-

Es uzmetu skatu mapei un uzrunāju sievieti, mazliet rupjākā tonī, kā man labpatiktos.- Man ir divdesmit gadu un man NAV jāklausa vecākiem.

-Vienkārši paskaties,- viņa laipni paaicināja,- Ja nepatiks, varēsi atteikties.- viņa viegli pasmaidīja un ar skatienu norādīja, lai paņemu mapīti. Novaikstījos, bet paklausīju. Negribēju ziepes, bet zināju, ka arī viņa mierā neliksies. Pirmā stunda man vienalga nepatika, tāpēc neiebildu paskatīties kaut kādu dokumentu, ja vien tas attaisnos nokavēto laiku.

Izņēmu papīrus, jau sagatavodama skepsi, bet tā iesprūda man kaklā, kad sapratu, ka tas ir mans pašvērtējums no pedagogu puses. Es paskatījos uz sievieti, kura gaidīja manu reakciju. Skaļi noriju siekalas un pārlasīju rindas, ko skolotāji bija par mani rakstījuši. Ar katru vārdu, lasīt kļuva grūtāk un grūtāk. Man saskrēja kamols kaklā un es nometu papīrus uz galda. Negribēju tos vairs lasīt. Negribēju pieņemt, ka skolotāji bija to pamanījuši.

-Tagad saproti?- direktore saprotoši vaicāja, paliekdamās uz priekšu. Es paraustīju plecus, nespēju vēl neko pateikt. Taču mana drebošā lūpa mani nodeva pirmkārt.- Elza, neviens tev nevēl ļaunu. Mēs gribam tev palīdzēt.

-Man nevar palīdzēt,- es atšņācu, atgūdama savu aizsardzības pozīciju,- Jums ir labi darbinieki, pamana, ka kaut kas nav pareizi, bet es atkārtoju vēlreiz, man ir divdesmit gadu un es tikšu pati galā.

-Nu, - viņa iebilda,- Ne gluži.

-Kā to saprast?-

-Mēs pakonsultējāmies ar tavu ģimeni un ar viņu atļauju, vienojāmies, ka tev ir nepieciešama palīdzība.-

-Es neesmu nenormāla,- es pielēcu kājās, atsizdama rokas pret galdu,- Man nevajag aukli!

-Elza, nomierinies!-

-Nesakiet, ko man darīt, neteikšu, kurp jums iet!- es aizelsos,- Jūs mani gribat iespundēt trakomājā?

-Nu nē taču,- sieviete lūdza,- Lūdzu, apsēdies, Elza, un es tev visu paskaidrošu.

-Man jau tā viss skaidrs,- es nomurmināju, bet apsēdos. Dusmās iekšēji vārījos kā katls. Nezināju, ko gaidīt.- Tad kas tad, ja ne palīdzība?

-Tava draudzene, Valērija,- direktore lietišķi sacīja un es saausījos,- Vai tu viņai uzticies?

-Kāds tam tagad sakars?- es samirkšķināju acis,- Es nesaprotu!

-Vistiešākais,- direktore atteica un atkal atguva savu profesionālo nostāju.- Tava mamma vēlējās, lai tev ir cilvēks, kas pieskatītu tevi, lai nenodari sev pāri,- es gribēju iebilst, bet viņa ar žestu mani pārtrauca,- Paga, uzklausi. Tāpēc, Valērija, ja viņa piekritīs, saņems savai profesijai atbilstošu prakses vietu, atalgotu, pie tam, ja vien būs ar tevi.

-Kaut kāds sviests,- es neticīgi noteicu,- Valērija ar mani neauklēsies. Un vienalga, tas man nepalīdzēs.

-Pamēģini,- direktore aicināja, pastumdama man vēlreiz dokumentus.- Sliktāk jau nebūs,- viņa vēlreiz laipni pasmaidīja.

Kaut gan. Nemaz neslikti. Atkratīšos arī no mammas.

-Labi, es pamēģināšu,- es negribīgi piekritu un sakārtoju dokumentus mapītē. Taču direktore, šķita, gribēja pārrunāt vēl kaut ko.- Vai vēl kas?

-Vakar skolā izcēlās kašķis,- direktore sacīja,- Vai puisis vārdā Kristens šķiet pazīstams?

-Mums kopā bija stunda, a kas?- es neizpratnē vaicāju. Direktore pasmaidīja, tikai šoreiz, izskatījās, kā par savu iekšējo joku,- Kāds man ar viņu sakars?

-Šim amatam pieteikties gribēja viņš un vēl viens puisis,- direktore paskaidroja,- Vai tev kaut kas par to ir zināms?

-Kādā veidā?- es atcirtu,- Viņš ar mani nemaz nerunāja trīs gadus. Vispār viņu nezinu!

Direktore atlaidās krēslā, brīdi nopētīja mani no galvas līdz kājām, un tad sacīja,- Tad izvēlies. Valērija vai Kristens?-

Pirms mums (8)